Dzīvnieki mūs ārstē
Viens no netradicionālās medicīnas virzieniem ir dzīvniekterapija jeb petterapija – ārstēšana ar dzīvnieku palīdzību. No dzīvniekiem mēs ne tikai iegūstam daudz nepieciešamu produktu (gan ēdiens, gan veselībai noderīgas lietas: medus, čūsku inde utt.), arī pašiem dzīvniekiem piemīt spēja dziedināt.
Kanisterapija
Kanisterapija (no latīņu ‘canis’ – ‘suns’) ir dziedināšana ar suņu palīdzību. Tie, kas skatījušies seriālu par komisāru Reksi, noteikti atceras, ka vairākās sērijās bērni atguva runas spējas vai dzīvesprieku pēc tam, kad bija rotaļājušies vai vienkārši bijuši blakus Reksim. Filmā redzam vēl kādu tikai sunim raksturīgu īpašību – nav neviena cita dzīvnieka, kas būtu tik uzticīgs cilvēkam, lai bez vilcināšanās spētu atdot savu dzīvību viņa dēļ.
- Foto: istockphoto.com
Suņu dziednieciskā ietekme zināma jau sen. Senajā Ēģiptē suns bija ārstniecības dievietes Gulas simbols, bet seno grieķu dziedniecības dievs Eskulaps bieži attēlots suņa veidolā. Saglabājušies klinšu zīmējumi, kuros redzams, kā suņi laiza cilvēku brūces. Iespējams, jau toreiz bija zināma suņu siekalu labvēlīgā ietekme. Siekalas satur lizocīmu – plaša spektra baktericīdu vielu.
Suņi jau sen tiek izmantoti kā aklu cilvēku pavadoņi. Bet pats galvenais – suns spēj dziedināt cilvēku ar savu klātbūtni vien. Saskarsme ar suni pazemina asinsspiedienu, pēc pārciesta insulta vai infarkta suņa klātbūtne atvieglo atlabšanu. Rietumos suņi bieži vien ir pansionātu iemītnieki – viņu klātbūtne rada omulību. Suns var palīdzēt bērniem, kuriem ir cerebrāla paralīze vai runas traucējumi, autisms. Speciāli apmācīti suņi jau pusstundu pirms cilvēka epilepsijas lēkmes sākuma to sajūt, un slimnieks var tai sagatavoties. Vienīgā kontrindikācija kanisterapijai ir alerģija pret suņa spalvu.
Latvijā kanisterapija nav oficiāla rehabilitācijas metode
Svetlana Akimova, Dienesta un sporta suņkopības mācību centra pārstāve, kanisterapijas brīvprātīgā (Polijā izsniegts dokuments, kas ļauj vadīt nodarbības), informēja Cāli, ka pagaidām Latvijā kanisterapija nav oficiāli reģistrēta rehabilitācijas metode. Arī daudzās citās Eiropas valstīs tā nav oficiāla, neskatoties uz to, ka tiek plaši izmantota. Piemēram, Polijā kanisterapija tikai šī gada sākumā kļuva par oficiālu metodi, tāpat kā reitterapija. Arī Latvijā kanisterapiju grib ieviest par oficiālu rehabilitācijas metodi.
Latvijā dažas kanisterapijas entuziastu grupas darbojas Rīgā, Daugavpilī, Talsos un Valmierā. Ja uzaicina, speciālisti, protams, brauc arī uz citām pilsētām. Uz rehabilitācijas centriem, bērnunamiem, internātiem utt. Notiek regulāras grupu un individuālas nodarbības.
Par saviem līdzekļiem kanisterapijas entuziasti brauc uz apmācībām Polijā. Šī gada janvārī 18 cilvēki devās uz brīvprātīgo apmācībām Polijā. Četratā bijuši arī uz ļoti interesantiem praktiskiem un teorētiskiem semināriem Krievijā. Visi cilvēki, kas darbojas šajā jomā, ir arī Latvijas Kinoloģiskās federācijas (LKF) biedri.
Kādu slimību palīgterapijā izmanto suņus
Ikviens mājas suns, kuram patīk bērni, nevar būt terapeits. Liela nozīme ir suņa šķirnei. Terapijas suņiem ir ļoti striktas prasības, viņi tiek speciāli apmācīti un pārbaudīti. Daudzās valstīs pārbaude ir obligāta katru gadu. Tikai speciāli selekcionēts un apmācīts suns ar stabilu psihi un augstu intelektu kļūst par terapeitisko suni. Suņa kvalifikācija atšķiras atkarībā no tā, ar cik slimiem pacientiem un ar kādām slimību diagnozēm sunim ir jāstrādā.
Kanisterapiju pielieto ļoti daudzām diagnozēm: autisms, dažādas etioloģijas, fiziska un garīga atpalicība, muskuļu spasticitāte vai vājums, Dauna sindroms, citas ģenētiskas slimības. Ar kanisterapijas palīdzību var mazināt arī fiziskas, psiholoģiskas vardarbības sekas, komunikācijas problēmas, runas aizturi, psiholoģiska rakstura problēmas. Arī bailes no suņiem ārstē ar kanisterapiju.
Tomēr suns nav panaceja, tas ir tikai palīglīdzeklis pamata terapijai. Tomēr jāatzīst – bieži vien notiek arī brīnumi. Reizēm suns ir motivācija kustēties un kaut ko darīt, bieži vien suns ir tilts īpašam bērniņam pie citiem cilvēkiem, būtne, kurai var uzticēties, ar kuras palīdzību atgūt uzticēšanās spējas vai par kuru ir jārūpējas. Protams, viss notiek psihoterapeita vai fizioterapeita uzraudzībā.
Kanisterapijas nodarbības
Viss ir atkarīgs no cilvēka slimības diagnozes un vēlamajiem rezultātiem. Nav vienas konkrētas programmas, viss ir ļoti individuāli. Bērnam tā ir kā jautra spēle, iespēja jauki pavadīt laiku mīļa suņa kompānijā. Spēlēšanās rezultātā bērns pamazām sāk runāt, jo grib sunim dot komandas, rodas arī gandarījums un aug pašvērtējums, jo suns klausa un izpilda visas komandas.
Cits nemaz nepamana, ka sāk kustināt sāpošo un nepaklausīgo roku, ar suni spēlējot basketbolu vai metot lidojošo šķīvīti. Bērns, kurš visu laiku bijis aprūpējams, pats var parūpēties par kādu, pabarot, izķemmēt un uztaisīt frizūru. Mātes brīnās, ka, guļot uz suņa, bērna muskuļi atslābinās.
Protams, kanisterapija paredzēta arī pieaugušajiem, īpaši veciem cilvēkiem, Alcheimera slimniekiem, pacientiem pēc insulta utt. Suns ir spējīgs sniegt fizisko kontaktu, komunicēties un likt priecāties par kopā būšanu. Salīdzinot ar citiem dzīvniekiem, tieši suns visvairāk tendēts uz sadarbību ar cilvēku un cilvēku mīl neatkarīgi no vecuma, diagnozes un spējām.
Dziednieks, kurš izliekas par kaķi
Kaķu dziednieciskā ietekme uz cilvēku vēl nav pilnībā izpētīta, taču jau tagad var apgalvot, ka tā ir sarežģīta. Dziednieciskais spēks izpaužas, iedarbojoties spēcīgajam biolaukam. Arī kaķis, tāpat kā suns, spēj samazināt cilvēka asinsspiedienu, palīdz atveseļoties no infarkta, ārstē bezmiegu, osteohondrozi utt.
- Foto: istockphoto.com
Protams, dziedināt spēj vienīgi vesels un paēdis kaķis. Kaķi nevajag ar varu turēt pie slimās vietas. Ja viņš jutīs, ka spēj palīdzēt, pats atnāks un uz tās apgulsies vai piespiedīsies klāt. Pat murrāšana ir dziedinoša. Tā paātrina brūču dzīšanu un labvēlīgi iedarbojas uz organisma vielmaiņu.
Zinātnei pašlaik nav atbildes uz jautājumu, kāpēc kaķi tā dara. Tiek pieņemts, ka dzīvnieks kaut kādā veidā slimnieka negatīvo enerģiju pārveido par pozitīvo, viņam noderīgo. Tātad ārstē cilvēku nevis tāpēc vien, ka viņu mīl, bet arī tāpēc (vai varbūt tikai tāpēc), ka tas viņam pašam ir patīkami un vajadzīgs. Līdzīgi kā augi no atmosfēras paņem kaitīgo ogļskābo gāzi, izmanto to savām vajadzībām un pārstrādā par mums nepieciešamo skābekli. Citi uzskata, ka kaķi, kuri spēj dziedēt, uztver mūsu kaites, paši tās izslimo un tāpēc ilgi nedzīvo.
Delfīni
Delfīni ļoti labi ārstē neiroloģiskas saslimšanas.
Pirmie mēģinājumi izmantot delfīnus dziedināšanā notika 1978. gadā ASV, Floridas štatā, pētījumu centrā «Okeāna pasaule». Eksperimentus veica profesors Deivids Nātansons. Tika izvirzīta hipotēze, ka delfīni ar savu augsto intelektu pazīst cilvēkus, kas izturas neadekvāti, un ar ultraskaņu viņus ārstē.
Pašlaik delfīnterapija ir attīstījusies un kļuvusi par atzītu ārstniecības un psiholoģiskās rehabilitācijas metodi. Daudzās valstīs ir izveidoti delfināriji, kuros pielieto speciālas terapijas kursus bērniem, kas sirgst ar ģenētiskām slimībām, nelielu garīgu atpalicību, atmiņas traucējumiem, posttraumatisku stresu utt.
Putni
Dzīvniekterapijā putniem nav tik godpilna vieta kā kaķiem un suņiem, tomēr arī viņi dziedina cilvēkus. Putnu dziednieciskā ietekme saistīta ar viņu radīto psiholoģisko noskaņojumu. Putnu čivināšana un dziesmas palīdz pret daudzām nervu slimībām, pārgurumu un apātiju.
Putnus ieteikts izmantot stostīšanās ārstēšanai. Bērns, mācot putnam runāt, pats iemācās pareizi izrunāt vārdus, jo tas ir daudz interesantāk, nekā to darīt vienatnē.
Reitterapija
Reitterapijā (no vācu ‘Reiter’ – ‘jātnieks’) dziedinātājs ir zirgs.
Jāšanas dziedniecisko ietekmi pamanījis jau medicīnas tēvs Hipokrāts (viņa vārds tulkojumā no grieķu valodas nozīmē ‘zirgu pavēlnieks’), kurš jāšanu ieteicis visiem, jo tā atbrīvo no tumšām domām un raisa jautras un gaišas domas. 18. gadsimtā Denī Didro uzrakstījis traktātu «Par jāšanu un tās nozīmi veselības saglabāšanā un atgūšanā».
Mūsdienās reitterapijai uzmanību pievērsa pēc 1952. gada, kad poliomielīta slimniece Liza Hartela Helsinku Olimpiskajās spēlēs ieguva sudraba medaļu iejādē. ASV un Eiropā ārstnieciskā jāšana tiek praktizēta kopš 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem. To iesaka poliomielīta, bērnu cerebrālās paralīzes, skoliozes, muskuļu distrofijas, mugurkaula traumu, galvas traumu un citu slimību gadījumos.
Reitterapijas labvēlīgo ietekmi nodrošina zirga ritmiskās kustības, ķermeņa siltums, patīkamas izjūtas, kontaktējoties ar dzīvnieku, tai skaitā cilvēka pašapziņas stiprināšana.
Par reitterapijas paveidu varētu uzskatīt arī tūrisma pārgājienus zirga mugurā. Pēc tās pozitīvās emocijas pietiekot pat vairākiem mēnešiem.
Ar reitterapiju kā rehabilitācijas metodi Latvijā var nodarboties tikai sertificēti speciālisti. Arī zirgi ir īpaši izraudzīti un apmācīti. Par tuvāko reitterapijas vietu varat vaicāt savam ģimenes ārstam vai rehabilitologam. Zināmākā reitterapijas vieta ir Nacionālais rehabilitācijas centrs «Vaivari».
Raksta tapšanā izmantota V. Agafoničeva grāmata «Dzīvniekterapija».
Iveta Odiņa