Jostas rozes viltīgā daba
Ja cilvēks saskaras ar slimību, ko dēvē par rozi, visbiežāk, lai no tās atbrīvotos, viņš dodas pie dziedniekiem. Tomēr viena no rozēm, tā dēvētā jostas roze (herpes zoster), kas būtībā rodas no izslimota vējbaku vīrusa, ir ārstējama ar medikamentiem.
Lai arī rozes visbiežāk parādās stresa situācijās, šī slimība var rasties arī no streptokoka. Savukārt jostas roze cilvēka jostas daļā parādās no mikroorganisma, kas ir līdzīgs vējbaku vīrusam un var atrasties nervu pinumos kopš pārslimotām vējbakām. Visbiežāk tas nekādi nedod par sevi ziņu, bet pēc 20 vai 30 gadiem pēkšņi izpaužas kā ļoti nepatīkamas, visbiežāk durstošas, ļoti niezošas un tirpstošas sāpes, pāris dienu laikā parādās izsitumi jostas veidā.
Kopumā sāpes var ilgt no pāris nedēļām līdz vairākiem mēnešiem, smagākos gadījumos – gadiem. Sāpes ir tādas, ka cilvēkam naktī ir grūti gulēt un bieži vien nelīdz arī pretsāpju līdzekļi, kas vienīgie var palīdzēt organismam vieglāk cīnīties ar slimību. Sāpes un vēlāk izsitumi var sākties jostasvietas muguras daļā un pa nervu ceļu izsisties arī uz vēdera.
- Foto: istockphoto.com
Vienīgais mierinājums – slimība neatstāj nekādas sekas. Tomēr ieteicams nevis mocīties, bet laicīgi vērsties pie ārsta, lai vīrusu ātrāk lokalizētu un neļautu tam izplesties tālāk. Ja jostas roze vienreiz izslimota, otrreiz tai nevajadzētu atkārtoties, ja vien cilvēkam nav ļoti novājināta imūnsistēma.
Bieži vien lielākā problēma ir tā, ka sākumā parādās temperatūra vai vienkārši grūti izturamas sāpes, tāpēc parasti ir aizdomas par apendicītu, nevis jostas rozi. Izsitumi visbiežāk parādās tikai pēc pāris dienām, tie ir vairāki vienuviet un var turpināties jostasvietas rajonā pēc kāda laika. Šādi izsitumi pilnīgi skaidri norāda uz to rašanās iemeslu. Lai arī izsitumi ir jūtami, tie vieglākā gadījumā liecina, ka sāpes mazināsies, ja vien izsitumi nepārveidosies par čūlām. Var lietot arī dažādas aptiekā nopērkamas smēres pret rozes izsitumiem, kā arī vēlams lietot pretvīrusu medikamentus, lai slimība neprogresētu.
Ķermenis ar jostas rozi vieglāk tiek galā, ja cilvēkam ir laba imūnsistēma un viņš uzņem pietiekami daudz vitamīnu, kā arī ikdiena nav stresa un negatīvu emociju pilna. Diemžēl veciem cilvēkiem ar jostas rozi jācīnās ilgāk, līdz ar to sāpes ir grūtāk panesamas. Retos gadījumos pēc izsitumu pāriešanas sāpes tomēr paliek.
Ieteicams ņemt vērā, ka jostas roze savā ziņā ir lipīga – ar to nav iespējams aplipināt apkārtējos, bet ja tuvu esoši cilvēki nav izslimojuši vējbakas, viņi var ar tām saslimt. Prakse gan rāda, ka tas nenotiek vienmēr, jo vīruss ārpus ķermeņa var izdzīvot neilgu laiku. Risks saslimt ir atkarīgs arī no slimības fāzes. Ja tā ir pirmā, sāpju fāze, otru cilvēku nevar aplipināt, diezgan maza iespēja ir arī tad, kad parādās pirmie izsitumi.
Bīstamāk ir tad, ja izsitumi pārveidojas par čūlām, pārplīst pušu un sāk sulot. Kad čūlas sāk dzīt, veidojas krevele, ko nedrīkst plēst nost, jo āda uz to var reaģēt, var veidoties plaisas un sākties asiņošana. Tāpat kā pirmā stadija, arī šī ir ļoti nepatīkama stadija un nepatīkamās sajūtas var saglabāties vēl kādu laiku pēc kreveļu noiešanas.
No Cālis.lv foruma
«Manam vīram reiz tāda bija. Atceros, ka pēc ārsta norādījuma dzēra spēcīgas antibiotikas un visu skarto zonu smērēja ar «Zovirax». Pārgāja pēc desmit dienām.»
«Man bija uz vidukļa. Tolaik dzīvoju vienā mājā ar ādas ārsti, profesori. Viņa teica, ka jostu vajag turēt siltumā un dzert C vitamīnu. Staigāju, ap rumpi aptinusi šalli, pārgāja pēc aptuveni desmit dienām. Tas bija pirms 15 gadiem un nav atkārtojies. Pret vīrusu dzert antibiotikas ir bezjēdzīgi.»
«Mani šī slimība bija skārusi nesen. Dakteris ieteica sildīt un dzert antibiotikas, kas reāli visu problēmu tikai paildzināja un padarīja smagāku. Trīs nedēļas nodzīvoju uz slimības lapas, jo herpes skāra muguras nerva sakni. Bija tik traki, ka nevarēju pat paiet – bija sāpes kājās un mugurā. Desmit dienas dzēru Herpelānu (vajag recepti) un vienu tableti B vitamīna dienā, lai atveseļotu nervu šūnas. Manāms uzlabojums bija jau pēc pirmajām trīs dienām!»
«Varu pastāstīt, ka nu jau cilvēkam iet uz labo pusi. Vietām ir jau kreveles. Viena tante apvārdoja, un likām klāt apvārdotus kartupeļu miltus, kas laikam vilka ārā šķidrumu. Līdz ar to nekas nesulo, arī vietas, kur kreveles noberztas nost, ir sausas un dzīst.»
Iveta Rozentāle