Psiholoģiskā diēta – ar domu palīdzību
Viss sākas ar domu – arī vēlme notievēt vai uzturēt sevi labā formā. Lai diēta vai izvēlētais dzīvesveids būtu efektīvs un iedarbīgs, svarīgs faktors ir arī cilvēka domas, tāpēc neatņemama notievēšanas sastāvdaļa ir psiholoģiskā diēta. Svarīgi ir izvēlētās metodes neuztvert kā zobusāpes, bet gan izvēlēties tādas, kas sniedz baudu un labsajūtu.
Pieņemot lēmumu par kaut kā jauna uzsākšanu, vai tā būtu diēta, vai kāda sportiska aktivitāte, svarīgākais ir arī emocionāli pieņemt izvēlētās pārmaiņas. Ja cilvēks izdomās skriet, bet domās to neatbalstīs, vienmēr meklēs iemeslus, kāpēc to nedarīt vai darīs to ar nepatiku, tad vai nu rezultātu nebūs vai tie būs daudz mazāki nekā, ja reālā darbība saskanēs ar domu darbību. Turklāt ja arī domās atbalstīsi savu rīcību, prāts palīdzēs atrast iemeslus, kāpēc darīt vēl un vēl – skriet arvien regulārāk, atteikties no neveselīga našķa u.tml. Turklāt tas, ka domu saskaņa ar reālo darbību sniedz labāku rezultātu, ir zinātniski pārbaudīts.
Svarīgi ir ļauties sava ķermeņa patiesajām vēlmēm. Sākotnēji bērns ēd tad, kad viņš jūt izsalkumu un beidz ēst, kad jūtas paēdis. Vēlāk cilvēkam ēdiens kļūst ne tikai par izsalkuma remdētāju, bet arī mierinātāju bēdās, laika kavēkli, našķi, skatoties TV pārraidi. Tie kļūst par ieradumiem, kas nomāc dabisko, veselīgo pieeju ēdienam, līdz ar to ķermenis vairs nespēj dabīgi kontrolēt svaru.
Uzsākot ko jaunu domas saskaras ar jaunu informāciju – ēst veselīgi. Bet kā zināms vecais, iepriekš zināmais sākotnēji ir noturīgāks nekā jaunais un pie katrām svārstībām vecajām domām ir tendence uzvarēt, jo tās ir spēcīgākas – tāpēc satraukuma brīdī tiek izdarīta izvēle kaut ko uzgrauzt, lai nomierinātos, kad vakarā uznāk bēdas – roka automātiski pastiepjas pēc šokolādes, mierinot sevi, ka tā taču ir tikai viena reize.
Lai mainītu ierasto paradumu, ar sevi ir jāstrādā, vislabāk to iespējams izdarīt, ja vienu ieradumu nomaina ar otru, nevis paliek tukšums. Ja cilvēks zina, ka bēdājoties apēd šokolādi, tad ir jāizdomā, ko darīt tādā brīdī, ko izvēlēties kā alternatīvu šokolādei – sākot kaut vai ar veselīgiem žāvētiem augļiem, izejot svaigā gaisā pastaigāties u.tml. Ja cilvēks ir sevi noskaņojis darboties veselīgi un emocionāli tam piekrīt, nevis pretojas, prāts palīdzēt sameklēt veselīgus aizvietotājus. Turklāt, jo biežāk tas izdosies, jo ierastāks šis paradums kļūst, ar laiku pavisam nostiprinoties un kļūstot pašsaprotams.
Prāta knifiņi notievēšanai:
Skatoties televizoru paralēli gludināt veļu, adīt vai darīt ko citu, lai prāts un rokas būtu nodarbinātas un nedomātu par ēdienu.
Izvēlēties nevis citu noteiktus vingrojumus, kas nesagādā prieku, bet izdomāt pašam savus – ko var darīt ar humoru, prieku vai labsajūtu. Vai arī apvienot vingrojumus ar ko citu – piemēram, veikt daļu vingrojumu, tīrot zobus, citus, gatavojot ēst. Ietaupīsies laiks un nemanāmāk varēs izpildīt vairāk vingrojumu.
Izjust emocijas, nevis tās apēst kopā ar šokolādi. Piemēram, dusmu laikā izmazgāt māju, nomazgāt traukus vai izdarīt ko tādu, kas sagādā prieku, tā vietā, lai izēstu saldējuma trauku. Bēdas nevis apēst ar šokolādi, bet izrakstīt uz papīra, ja ir vēlēšanās, izanalizēt tās un izdomāt, kā uzlabot omu.
Cilvēki ar spilgtu iztēli var iedomāties, kā katrs apēstais čipis vairo viņu svaru un tādējādi vairāk par dažiem čipšiem nespēs apēst.
Zinot, ka pieauguša cilvēka ķermenis tikai pēc apmēram 20 minūtēm sajūt sātu, ēst lēnāk, mazākiem kumosiem vai ilgāk tos sakošļājot. Tas ļaus organismam adekvātāk noreaģēt un neuzņem par daudz.
Ēšanas laikā ieteicams nedarīt neko citu, bet gan izbaudīt ēdienu – sajust, kādas formas tas ir, kā smaržo, kā garšo – izbaudīt. Tā ēdiens gan lēnāk ēdīsies, gan iespējams iegūt apmierinājuma sajūtu, ko bieži mēģina panākt, ēdot saldumus.
Aizvietot ēšanu emocionālo iemeslu dēļ ar citām baudām – seksu vai vienkārši kūpošu jasmīnu tēju, putojošu vannu, sarunu ar tuvu cilvēku.
Ir svarīgi nevis vērsties pagātnē, atceroties, cik reizes nav izdevies, bet gan aizmirst par pagātni un ļaut arī zemapziņai noticēt, ka izdosies sasniegt vēlamo izskatu, vēlamo svaru.
Cilvēks var iedomāties, ka jau ir tievs un dzīvot kā tievs cilvēks – īstenojot arī viņa paradumus, ēst veselīgi, nodarboties ar sportu u.tml.
Ir jāiemācās atšķirt patiesās vēlmes no emocionālajām vēlmēm. Vēlme pēc šokolādes var būt emocionāla, bet var norādīt, ka trūkst kāda konkrēta viela, piemēram, magnijs, ko var uzņemt arī ar veselīgāku pārtiku. Ja cilvēks vēlas konkrētu šokolādes marku un neko citu, tad tā ir emocionāla vēlme.
Nevajag noteikt aizliegto produktu vai darbību sarakstu. Tas kas ir aizliegts, izraisa vislielāko vēlmi pēc tā. Ja tomēr kārojas konkrētās šokolādes marka, var iegādāties mazāko iespējamo daudzumu un ar patiesu baudu izbaudīt pāris gabaliņus.
Ja nejūti izsalkumu, nav nepieciešams obligāti ēst četras reizes dienā. Vislabāk ēst tad, kad tiešām gribas. Tad arī organisms pats spēs izstrādāt vislabāko ēšanas grafiku.
Lai kāds būtu ķermenis, no tā nevajag kaunēties, bet mīlēt sevi tādu, kāds esi. Nevis ienīst, kaunēties, bet mīlēt un tāpēc uzlabot. Tad būs daudz labāki rezultāti.
Neēst ar vainas apziņu, bet gan baudu.
No Cālis.lv foruma:
„Tā nevaldāmā kāre uz saldumiem man parasti uznāk tad, kad ir baigais izsalkums, agri no rītos, kā arī vēlu vakaros un kad ir stress/bēdīgs garastāvoklis utt. Ja vēl sakrīt vairāki faktori, un parasti tā arī ir. Tam tiešām varētu būt arī psiholoģiski iemesli, jo liekas, ka es ar tiem saldumiem vēlos sevi tā kā uzmundrināt, paslavēt, ka esmu laba un esmu to pelnījusi.”
„Man trakākais ir tas psiholoģiskais, grūti ir iesākt, gribas redzamu rezultātu. Visu laiku sanāk „norauties” no tā izdomātā ceļa un veida, metodēm.”
„No „noraušanās” var izbēgt vienīgi tādā veidā, ja reizēm atļauj sev kādu našķi bez sirdsapziņas pārmetumiem. Bet tad galvenais neaizrauties ar našķēšanos un turpināt ēst kārtīgi. Ja atturēsies pavisam, būs grūti.”
„Gribu iemācīties ēst to, ko man gribas, tad, kad man gribas un tā, kā man gribas. Dārzeņus, gaļas, zivis, putras, graudus, sēklas, riekstus - tas viss man garšo. Kādreiz nevarēju ieēst majonēzi (bija caureja), neko ceptu - nu tādās galējībās arī vairs negribu. Sāku pamazām saprast, ka ne jau ēdiens ir tas ienaidnieks, ne jau ēdiens ir tas sliktais. Un ne jau es pati. Tikai jādzīvo APZINĀTI. Apzinoties, ko ēd, cik daudz un kā. Nu šī mācība man lēni nāk.”
Iveta Rozentāle