Pavasara smeldze vai atmošanās
Brīdis pirms lielās dabas un cilvēku pamošanās ir klāt, un tas ir tāds maģisks laiks – starpposms un pāreja no viena stāvokļa otrā. Katram šis laiks var atnākt citādi – vienam ar skumju smeldzi sirdī, citam ar gavilējošu līksmību.
Ziema var būt gan kā atpūtas periods, gan kā izdzīvošanas periods, kad gan daba, gan cilvēks izlieto savas rezerves. Ja tās bijušas nepietiekamā daudzumā, tad pavasarī līdz ar plaukstošajiem pumpuriem cilvēks var sajust, cik ļoti ir noguris – un tas var būt gan ķermeniski, gan dvēseliski. Tāpēc ir vērts meklēt iemeslus un atrast risinājumus nogurumam.
- Foto: istockphoto.com
Organismam var pietikt ar bērzu vai kļavu sulas iedzeršanu, lai atmostos un atžirgtu. Iespējams, noderēs pašu diedzēti graudi vai pirmie salātiņi, kas ir pilni ar tik ļoti nepieciešamajiem vitamīniem. Ķermeni var pamodināt, atsākot kādas no fiziskajām aktivitātēm: lēns skrējiens, pastaiga mežā vai nūjošana.
Arī dvēselei vajag pamosties. Dvēselei var noderēt istabā izplaucēti zari, kas būs atmodas vēstnesis un liks domāt, ka pēc tumsas, klusuma un gaidīšanas laika nāk atmošanās un kūsājošas dzīvības laiks. Var doties uz kādu sirdij tīkamu koncertu vai citu pasākumu.
Ziemas mēnešos cilvēks mēdz dzīvot tādā kā saudzīgā režīmā, taupot spēkus, bet, kad nāk pavasaris, mostas ne tikai pozitīvās emocijas, bet arī tādas emocijas, kas rada skumjas vai smeldzi. Cilvēka daba arī sajūt, ka tai gribas vēl kaut ko, ka tagadējais dzīves režīms nav tāds, kā gribētos, ka gribas piepildīt kādu vēlēšanos, izdarīt ko citādāku nekā ierasts.
Dzīvē mēdz būt situācijas, kad citiem no malas liekas – kāds cilvēks dzīvē ir visu sasniedzis, apmierināts ar sevi un laimīgs. Cilvēkam pavasara atmošanās laikā rodas izteikta sajūta, ka kaut kas nav tā, kā vajag – it kā darbs ir, bērni ir, visi veseli, bet kāds sen lolots sapnis nav piepildīts vai vienkārši ir izveidots tāds dzīves modelis, kādu ir gaidījusi sabiedrība, bet kas nesniedz gandarījumu pašam cilvēkam.
Pavasarī rodas kņudošā sajūta, kas liek lietas labā kaut ko darīt. Katrā ziņā ir vērts saprast, ka katrs cilvēks veido sabiedrību un nav jābūt tā, ka viens cilvēks pakļaujas sabiedrības uzskatiem, neievērojot pats savas vajadzības, jo arī viņš ir daļiņa no sabiedrības, ar saviem uzskatiem un uztveri par to, kā būt laimīgam. Laimīgs cilvēks var būt, izprotot, pieņemot un mīlot pats sevi. Turklāt, ja cilvēks sāks darīt to, kas pašam patīk, pie apvāršņa parādīsies citi cilvēki ar līdzīgām interesēm, un viņi pieņems un izpratīs cilvēku tieši tādu, kāds viņš ir.
Ja cilvēks nedzīvo saskaņā ar sevi, tad pavasara atmošanās un putnu vīterošana var raisīt arvien lielākas skumjas, jo cilvēks jūt, ka dzīvo ne tā, kā gribētos. Ja šī nesakritība ir gana nopietna, tad cilvēks var pārdzīvot ne tikai skumjas, bet pat fiziskas problēmas, piemēram, asinsspiediena paaugstināšanos vai pazemināšanos, problēmas ar sirdi, protams, var būt arī grūti aizmigt vai gulēt.
Lai šīs problēmas risinātu, ir jāsaprot cēlonis un jācīnās ar to. Turklāt svarīgi izprast, ka cēlonis var būt ne tikai nesens, bet arī nākt līdzi pat no bērnības. Cēlonis var būt izstumts no apziņas, jo cilvēks nav spējis ar to tikt galā, tomēr ar laiku cilvēks paliek stiprāks un var izprast, un tikt galā ar to, ar ko reiz nevarēja, iegūstot sirdsmieru un prieku.
Ir arī tāda daļa cilvēku, kas daudz domā, domā un vēlreiz domā. Viņi izdomā, ka tā, kā ir, nav labi un ka vajadzētu darīt citādāk, bet līdz rīcībai tā arī nenonāk. Reizēm tomēr labāk ir mazāk domāt, vairāk izdarīt un gūt gandarījumu no padarītā.
Iveta Rozentāle
- Foto: istockphoto.com
Citi interesanti raksti
Cienīt bērnus no iepriekšējās laulības