Kā sievietei sadzīvot ar novecošanu
Austrumos vecums ir cienījams, to mīl. Ja Austrumos kādam pateiksiet, ka viņš izskatās jaunāks par saviem gadiem, tas tiks uzskatīts par apvainojumu. Pie mums daudz žurnālu lappušu veltīts padomiem, kā cīnīties ar ārējām novecošanas pazīmēm, un intervētās vecāka gadagājuma sievietes negrib norādīt savu patieso gadu skaitu un pat fotografēties. Kā sadzīvot ar novecošanu, mūs konsultē ārste-psihoterapeite Žanete Sebre (tālr.: 29208841), kā arī izmantotas idejas no portāla www.live-and-learn.ru.
Katram cilvēka dzīves posmam ir savi uzdevumi
Vecuma būtība ir tā, ka esi ieguvis pieredzi, kuru vairs nav iespējams izmantot. (Staņislavs Lems)
Cilvēka dzīvi pieņemts iedalīt nosacītos posmos. Katram posmam ir savi uzdevumi, kas jārisina, tai skaitā psiholoģiski. Tas, kā konkrēts indivīds tiek ar tiem galā, atspoguļojas viņa labsajūtā un apmierinātībā ar dzīvi. Ja netiek, mēs runājam par krīzi.
Viens no autoriem, kurš aizvien tiek citēts, runājot par dzīves attīstības stadijām vai posmiem, ir Eriks Eriksons. Pieaugušā cilvēka dzīvi nosacīti iedala trīs posmos: agrīnais pieaugušā vecums (17–45 gadi), vidējais posms (45–65 gadi) un vecums (65–... gadi).
Novecošana – viena no pieaugušā dzīves vidējā posma galvenajām tēmām
Vecuma traģēdija ir nevis miesas vārgumā, bet gan dvēseles jaunībā. (Oskars Vailds)
Šajā vecumposmā (45–65 gadi) galvenās tēmas (pēc Robert Butler), kas nodarbina cilvēka domas un jūtas ir:
novecošana, jo parādās pirmās ķermeņa funkciju un izskata izmaiņas;
savu sasniegumu novērtēšana, mērķu nospraušana tālākajai dzīvei;
savu saistību pārvērtēšana attiecībā uz ģimeni, darbu un laulību;
attiecības ar vecāko paaudzi un saviem bērniem;
atbildīga un ētiska iegūtās varas izmantošana;
sadzīvošana ar savu vecāku slimošanu un nāvi;
spēja veikt augstāk minētos uzdevumus, saglabājot dzīvesprieku un spēju iesaistīties izklaidējošās aktivitātēs.
- Foto: istockphoto.com
Kā redzams, ķermeņa novecošana ir tikai neliela daļa no uzdevumiem, ar ko šajā vecumposmā jātiek galā. Ja cilvēkam ir laba, veselīga identitātes izjūta un stabilas attiecības un viņš veiksmīgi ticis galā ar iepriekšējā dzīves posma uzdevumiem, tad ķermeņa izmaiņas tiek uztvertas kā pašsaprotama dzīves sastāvdaļa, par ko var smaidīt vai skumt, bet kas neizvēršas par krīzi. Smagāk to ir pārvarēt cilvēkiem ar narcistiskām rakstura problēmām, jo uz ārējo izskatu tiek likts pārāk daudz kāršu. Tad cilvēks savam ķermenim pievērš fanātisku uzmanību, veic dažādas un dārgas procedūras, pērk dārgu kosmētiku, izmanto kosmētiskās ķirurģijas pakalpojumus utt. Tas aizņem lielāko daļu cilvēka domu, naudas un laika. Nespēja pieņemt sava ķermeņa novecošanu izpaužas arī kā naidīgums un skaudība pret jaunāko paaudzi, naidīga sāncensība.
Eriks Eriksons šo dzīves posmu raksturo ar iekšēju cīņu starp spēju attīstīt savu radošumu pretēji ieslīgšanai stagnācijā. Ar spēju būt radošam E. Eriksons domājis rūpes par nākošo paaudzi, kā arī sabiedriski aktīvu darbu. Cilvēki arī bez saviem bērniem var būt ļoti radoši, rūpējoties par citiem un iesaistoties sabiedriskos procesos. Stagnācija ir attīstības apstāšanās, ieslīgšana rūpēs par sevi un izolācija. Šiem cilvēkiem ir daudz lielākas grūtības pārdzīvot nākošo dzīves posmu – vecumu.
Ir gadījumi, kad var palīdzēt psihoterapeits
Vecums ir tad, kad tu zini visas atbildes, taču tev neviens neko nevaicā. (Pīters Lorenss)
Cilvēka psiholoģisko veselību aizsargā trīs pamatfaktori:
funkcionējošs sociālo kontaktu tīkls;
darbs un profesija;
spēja dzīvē saskatīt jēgu un kopsakarības.
Parasti cilvēki ar vidējā dzīves posma izaicinājumiem tiek galā, pārdzīvojot mazāku vai lielāku distresu. Ja dzīves pavērsieni ir pārāk nopietni vai negaidīti – dzīvesbiedra nāve, darba zaudējums, smaga slimība –, var veidoties nopietnas emocionālas problēmas, un tad var runāt par «vidusdzīves krīzi». Grūtāk ar šī vecumposma uzdevumiem tiek galā un krīze biežāk piemeklē cilvēkus, kuri pusaudžu vecumā pārdzīvojuši vecāku šķiršanos, vecāku neiejūtību (meitenes – mātes neiejūtību, zēni – tēva), emocionālu vēsumu, novēršanos, pamešanu vai kuriem bijuši vecāki ar dažādiem traucējumiem vai impulsīvi vecāki ar zemu atbildības sajūtu. Tās ir situācijas, kad var noderēt psihoterapeita palīdzība.
Radikāla metode pusmūža krīzes atrisināšanai
Ir viedoklis, ka pusmūža krīze ārstējama radikāli tikai ar vienu metodi – savas nāves fakta atzīšanu. Mūsu kultūra nāvi ir izslēgusi no savas vērtību sistēmas, padarījusi to par neērtu politieslodzīto, kuru nav pieņemts pieminēt. Attieksme pret nāvi ir sabiedrības veselības rādītājs, un pēc tā mūsu sabiedrībai ir paranoidāli šizoīda diagnoze nāves realitātes uztverē. Mūs šokē fakts, ja kāds sev iegādājas vietu kapsētā vai zārku. Taču ir kultūras, kur ar iegādāto zārku lielās, novieto tā, lai kaimiņi redzētu, bet mums tas liekas barbarisms, kultūras trūkums.
Ar ko mūsu kultūra labāka, ja nāve mums atnes vilšanos un ilūziju sagrāvi?
Mums būs jāizjūt neremdināmas dusmas, apzinoties savu bezspēcību neizbēgamo slimību un pēc tam nāves priekšā.
Mēs būsim bezgala greizsirdīgi uz tiem, kas savas dzīves laikā būs izbaudījuši to, ko mēs arī būtu gribējuši, bet nebūsim izbaudījuši.
Mēs apskaudīsim jaunatni, ka viņi var to, ko mēs vairs nevaram.
Mēs ienīdīsim tos vienaudžus, kas mūs ir pārspējuši sociāli, materiāli un fiziski.
Tie, kas pēc rakstura ir mazāk agresīvi:
mocīsies vainas apziņā par kļūdām, ko vairs neizlabot;
nožēlos velti iztērēto laiku un garām palaistās iespējas;
nožēlos, ka agrāk nenovērtēja to, ko kādreiz saņēma par velti un daudz.
Ko darīt:
rūpēties par savu ķermeni, lai tas ilgāk saglabā spēkus;
aktīvi komunicēt ar ģimeni, draugiem un interešu biedriem;
attīstīt savus talantus un prasmes;
īstenot sapņus un ieceres. Dzīve vienmēr ir tāda, kādu mēs to iedomājamies.
Vecumposma īpatnības
Pienāk laiks, kad vecuma ārējās pazīmes vairs nav noslēpjamas. No kā atkarīgs, vai sieviete būs veca ragana vai jautra, vieda, mīļa un labsirdīga vecenīte? Ārste-psihoterapeite norāda, ka E. Eriksons šo dzīves posmu (65–... gadi) apraksta kā iekšēju konfliktu, kur, no vienas puses, atskatoties uz nodzīvoto dzīvi, ir apmierinātības sajūta par produktīvi nodzīvotu dzīvi, bet, no otras puses, ir izmisums, sajūta, ka dzīve bijusi bezjēdzīga.
Viens no vecu cilvēku grūtākajiem psiholoģiskajiem uzdevumiem ir saglabāt pašvērtību un pašcieņu. Vecajam cilvēkam nepārtraukti jāsaskaras ar dažādiem narcistiskiem ievainojumiem, cenšoties pielāgoties dažādiem bioloģiskiem, psiholoģiskiem un sociāliem zaudējumiem. Tas, kā tas izdosies, atkarīgs no vairākiem faktoriem:
ekonomiskā drošība, kas ļauj apmierināt dzīves pamatvajadzības;
atbalstošs cilvēku loks (ģimene, draugi), kas pasargā no izolācijas un ļauj apmierināt vajadzību pēc ciešām cilvēciskām saitēm;
psiholoģiskā veselība;
fiziskā veselība.
Gadās, ka pats cilvēks ar savu vecumu sadzīvo lieliski, bet kāds pamanās par to sāpīgi atgādināt, piemēram, atskan replika «ko tad vecā meklēs bārā, nav tā kā par vēlu?». Kāpēc jaunieši tā izturas? Vai viņi neciena citus un nesaprot, ka būs tādi paši? Nevajag aizmirst, ka jauniešiem, īpaši pusaudžiem, arī ir vecuma krīze, viena no tās izpausmēm ir pilnīgs noliegums par visu, kas saistās ar vecākām paaudzēm. «Mums nevajag vecākās paaudzes, jo paši esam visgudrākie un mums pieder pasaule, vecie neko nezina un nesaprot.» Jauniešu krīzes izpausmes var saklausīt arī sacītajā par nepiemērotu vecumu, lai atrastos krogā. Ja cilvēks ir dzīvesgudrs un emocionālā saskaņā ar savu fizioloģisko vecumu, viņš par to tikai pasmaidīs.
Gadās, ka vecāmāte skatās vecas bildes un šņukst. Kā reaģēt? Nevajag viņu nosodīt vai rāt par viņas jūtām. Jāmēģina būt kopā ar viņu skumjās vai atmiņās. Jo ir taču saprotami skumt par kaut ko skaistu un aizgājušu. Vēlāk var interesēties, vai viņa bieži skumst vai ir arī jautri brīži viņas dzīvē. Ja ir, tad viss kārtībā. Ja nepārtraukti skumst un raud, tad jādomā, kā palīdzēt.
Arī šajā vecumā cilvēki var justies apmierināti ar dzīvi. Tas ir laiks, kad var priecāties par mazbērniem, pārdomāt un apcerēt savus sasniegumus, vērot, kā darba augļi nes labumu nākošajām paaudzēm. Bet tas iet secen, ja cilvēks iepriekšējos dzīves posmos nav spējis pārvarēt narcismu, nav spējis būt radošs un ir izolēts no sabiedrības, arī ģimenes. Ja cilvēks nav spējis attīstīt radošumu (skatīt teikto par iepriekšējo dzīves posmu), tad vecumā viņam trūkst mierinošas sajūtas, ka visam, arī viņa dzīvei, ir iekšēja kārtība un jēga. Bez šīs pārliecības vecums kļūst pilns ar bailēm no nāves, izmisumu un nepatiku.
Iveta Odiņa
Citi interesanti raksti
Kā uzlabot sev garastāvokli, nepaliekot resnam