Jauns dzīves posms - aiziešana no vecāku mājām
Ikvienam pienāk laiks, kad pārcelties uz dzīvi no vecāku mājām uz savējām. Kāds šo soli īsteno jau agrā jaunībā, cits tikai tad, kad apprecējies un pašam jau ir bērni. Bet jebkurā gadījumā, dzīvošanai atsevišķi ir gan savi plusi, gan mīnusi, par ko pieredzē dalījās Cālis.lv foruma dalībnieki.
- Foto: istockphoto.com
Foruma dalībniekiem ir dažādi uzskati, vai pie vecākiem jādzīvo ilgāk tikai tad, ja tā ir finansiāla nepieciešamība un dzīve piespiež to darīt, vai arī ir jauki dzīvot kopā ar vecākiem, ja abas puses tāpat jūtas komfortabli un labi sadzīvo.
Interesanti, ka cilvēki dažādi pierod pie savām jaunajām mājām. Vieni par savām tās uzskata uzreiz pēc ievākšanās, bet citiem vajag vairākus mēnešus vai pat gadus, lai vietu, kur viņi izvēlējušies dzīvot, sauktu par savām – savām mājām.
Pozitīvais
- Cilvēks iemācās būt pilnībā patstāvīgs, plānot visu, kas saistīts par un ap saimniecību.
- Ir pašam sava vietiņa, valstība, kuru veidot un kur būt tikai ar savu ģimeni.
- Brīvība – cikos celties, kad iet gulēt, kā apģērbtam staigāt pa māju, kādu mūziku klausīties un līdzīgas nianses, kas katram individuāli ir svarīgas.
- Ja gadās situācija, ka pēc laika tomēr jāatgriežas vecāku mājās, visbiežāk attieksme ir mainījusies no abām pusēm, un kopā dzīvošana izvēršas daudz patīkamāka un saprotošāka.
Negatīvais
- Pārāk agri aizejot dzīvot atsevišķi, ja cilvēks vēl tam nav nobriedis, var sanākt vairāk problēmu – cilvēks vēl nav pieradis rīkoties ar naudu, laiku un citām lietām.
- Pirmos mēnešus, kamēr pieradīs pie visām izmaksām, naudas būs mazāk, nekā ierasts, tādēļ iespējams, ka būs jāpārplāno budžets, lai iztiktu. Jārēķinās, ka viss būs jāpērk pašam, kaut vai zobu pasta un veļaspulveris. Tāpat neviens cits neizmazgās drēbes vai grīdu.
- Vīrietim (arī sievietei) var gadīties, ka vēlu sākot dzīvot atsevišķi, ar vēsu prātu domājot, labāk patiks dzīvot vienam, nevis dibināt ģimeni.
- Ja ģimenē jau ir bērniņš, tad pēc pārcelšanās vairāk jāplāno, kam uzticēt bērnu, jo vecvecāki nav turpat rokas stiepiena attālumā.
- Ja ir spēcīga emocionāla pieķeršanās kādam no vecākiem, tad sākt dzīvot vienam var būt grūtāk, jo ļoti pietrūks šī cilvēka.
No Cālis.lv foruma:
«Negatīvi bija tas, ka, sākot dzīvot atsevišķi, vēl nebiju pietiekami nobriedusi (savos aptuveni 23 gados), vēl nezināju, ko gribu, pirmo reizi biju no vecākiem ģeogrāfiski tik tālu. Un viss sagāja dēlī. Toties tagad, savos 31 gados, sākot dzīvot atsevišķi otrreiz, beidzot jūtos tam nobriedusi un gatava tādā nozīmē, ka varu patstāvīgi dzīvot, veidot pati savu ģimeni. Man liekas, noteicošais ir psiholoģiskais faktors – vai esi gatavs dzīvot atsevišķi, vai to vēlies, vai vari, vai tā esi laimīgs.»
- Foto: istockphoto.com
«Nebija nekā negatīva. Tikai pozitīvais – pašai savs kakts, sava iedzīve un sava sadzīve. Galvenais, lai ir darbs un alga. Pārējais – sīka vienība.»
«Ideāli. Sāku dzīvot kojās, kad man bija 15, mājās tā arī neatgriezos. Kad bija 17, sāku dzīvot kopā ar vīru. Ar vecākiem attiecības labas, bet labāk, ka ir sava dzīve, savas problēmas. Tāda kopā brucināšanās ne pie kā laba nenoved. Pat dabā tā iekārtots, ka pieaugušie pamet vecāku mājas, migas, ligzdas. Vienam no otra jāatpūšas, gan vecākiem no bērniem (savu jau izdarīja – izaudzināja), gan bērniem (jāveido savas mājas, savi noteikumi, sava vide).»
Iveta Rozentāle
Citi interesanti raksti
Pavasara smeldze vai atmošanās