Internets – jauns cilvēku pašizpausmes instruments
Jau rakstījām par internetu un reizēm tik kaitīgajiem atklātības plūdiem tajā. Psiholoģei Marijai Ābeltiņai (satiekama krīžu un konsultāciju centrā «Skalbes», var sūtīt vēstules uz e-pastu (marija.abeltina@gmail.com), Twitter vietnē (@MarijaAbeltina), draugiem.lv, facebook.com un Skype (Marija Ābeltiņa)) ir viedoklis, ka internets nevis aizstāj reālo komunikāciju, bet ir pavisam jauns cilvēku pašizpausmes instruments.
Runāšana (internetā) – arī zelts
«Reģistrējoties dažādos sociālos tīklos, rakstot komentārus, ievietojot internetā video un bildes, daloties ar emocijām blogos, mēs darām daudz svarīgu lietu savas personības labā. Varbūt mēs to pat neapzināmies un mums grūti atbildēt uz kāda jautājumu: «Ko tu tur vari sēdēt tajos draugos?» Centīšos no psiholoģijas viedokļa paskaidrot dažus svarīgus iemeslus sēdēšanai internetā.
- Foto: istockphoto.com
Pirmkārt, paužot sevi, mēs īstenojam vienu no mūsu pamatvajadzībām – vēlmi komunicēt ar citiem cilvēkiem un veidot saskarsmi. Cilvēks nevar dzīvot bez citiem cilvēkiem. Neapšaubāmi, mēs atšķiramies ar to, cik daudz mums ir nepieciešama saskarsme konkrētajā brīdī, taču pavisam bez tās mēs nevarētu eksistēt. Internets mums piedāvā dažādus rīkus, ar kuru starpniecību mēs varam komunicēt, sākot ar Skype un tā video zvana iespējām un beidzot ar, nu jau jāsaka, veco, labo e-pastu.
Tas, cik daudz informācijas cilvēks izpauž par sevi, ir atkarīgs no daudziem faktoriem, ieskaitot personīgās īpašības un konkrētās situācijas apstākļus. Taču skaidrs, ka arī tiešajā saskarsmē kāds pastāstīs par sevi vairāk, kāds mazāk, kāds izstāstīs visus tikko dzirdētos kaimiņu noslēpumus un savas intīmās dzīves sīkumus, bet kāds to neatklās pat tuvākajiem draugiem. Tieši tāpat arī elektroniskajā vidē cilvēki var piereģistrēties visos iespējamajos portālos un salikt simts bilžu galeriju, bet būs cilvēki, kuri atļausies tikai anonīmi komentēt kādu rakstu.
Komunicējot mēs sasniedzam dažādus mērķus. Piemēram, mēs gribam iepazīties ar jauku pretējā dzimuma pārstāvi, tādā gadījumā mēs izvēlēsimies noteiktus portālus un liksim savas skaistākās bildes un gudrākos aprakstus. Tieši tāpat kā dzīvē dodoties uz pirmo randiņu, mēs sapucēsimies un centīsimies radīt labāko iespaidu. Savukārt, ja mums labi draugi dzīvo ārpus Latvijas robežām un mēs vēl arvien vēlamies ar viņiem sazināties, mēs komunicēsim citādāk. Visticamāk, atklātāk stāstīsim arī par savām bēdām un pārdzīvojumiem ikdienā.
Otrkārt, paužot sevi, mēs veidojam un regulējam savas attiecības ar citiem cilvēkiem. Pašizpausme mums ļauj pielāgoties sabiedrībai. Mēs veidojam virtuālās interešu grupas, lasām noteiktus portālus, izvēlamies noteikta veida «avatārus» un segvārdus, lai savējie varētu mūs atrast un mēs varētu atrast viņus. Piederības izjūta ir ļoti svarīga, tā ļauj mums justies drošiem, tā ļauj mums saprast sevi un rīkoties mērķtiecīgi un prognozējami.
Neapšaubāmi, ka internets dod iespēju satikt tik daudz un tik dažādus domubiedrus, kas realitātē nebūtu iespējams. Mēs dalāmies ar savējiem visā, kas mums ir svarīgs: kulinārajās receptēs, labākajos kontracepcijas līdzekļos, gripas pārvarēšanas metodēs, grūtnieču satraukumos, rokdarbu niansēs, mazuļu niķu izpratnē, veiksmīgu attiecību noslēpumos un vēl tūkstoš dažādos tematos. Šāda dalīšanās un biedrošanās dod mums nepieciešamo sociālo atbalstu tad, kad mēs kaut ko nezinām, tad, kad mums ir grūti un kad nepieciešams impulss, lai uzsāktu ko jaunu, vai esam priecīgi par paveikto.
Treškārt, paužot sevi, mēs ietekmējam citus cilvēkus. To var darīt atklāti, piemēram, daudziem uzņēmumiem ir savi Twitter konti vai profesionālie blogi, taču dažkārt tas notiek arī paslepus, piemēram, izliekoties par parastu foruma lietotāju un neuzkrītoši piedāvājot savu ideju vai produkta reklāmu.»
Citu ietekmēšanas process dzīvē un internetā
«Citu ietekmēšanas procesā ir viena interesanta nianse – mēs cenšamies ne tikai ietekmēt citu cilvēku uzvedību, bet arī viņu priekšstatu par mums. Savā ziņā mēs cenšamies kontrolēt un regulēt, ko cilvēki par mums domā un kā viņi mūs uztver. Kopumā mēs varam runāt par vairākām stratēģijām, ko mēs izmantojam, sniedzot informāciju par sevi.
- Foto: istockphoto.com
Protams, dažādi zinātnieki dažādi klasificē un interpretē mūsu izpausmes, bet esmu novērojusi, ka ir viena interesanta atšķirība starp tiešo komunikāciju un virtuālo. Tiešajā mēs biežāk atļaujamies paust savas dusmas atklāti un citos izraisīt baiļu jeb pietātes izjūtu. Mēs sakliedzam uz padotajiem vai kontrolieri, un tas ne tuvu nelīdzinās anonīmam komentāram portālā «Delfi».
Vēl viena pašizpausmes taktika, ko izmantojam vairāk reālajā dzīvē, ir žēlošanās, cenšoties panākt citu cilvēku atbalstu vai arī maskējot savas veiksmes, lai kāds nenoskauž un neatņem. Internetā, manuprāt, vairāk ir izplatīti centieni iemantot citu cilvēku uzticību un panākt viņu atzinību, apbrīnu un simpātijas. Šajā gadījumā mēs rādām, cik jauki un laimīgi mēs esam, kādi sasniegumi ir mūsu dzīvē.
Bieži vien mēs cenšamies atbilst arī dažādām sociālām veiksmes normām un draugiem.lv vai facebook.com ievietojam bildes no augstskolas absolvēšanas pasākuma, bildi ar jauno auto fonā, kāzu svinību bildes, bildes kopā ar smaidīgo ģimeni un bērniem. Apzināti vai neapzināti mēs sakām pasaulei: «Hei, ar mani viss ir kārtībā! Mana dzīve ir izdevusies! Pasaki man, ka es esmu forša!»
Mūsu atzinības meklēšanas taktiku labi pamana sociālo tīklu un citu interneta vietņu uzturētāji, piedāvājot mums novērtēt bildes ar zvaigznītēm vai cilvēkus ar plusiņiem, vai arī pielikt pie favorītiem, vai saskaitīt skatījumu statistiku.
Manuprāt, šīs alkas pēc atzinības ir ļoti svarīgs signāls. Mums vienkārši bieži vien pietrūkst atbalsta, komplimentu un atzinības gan no sevis, gan no citiem. Ir ārkārtīgi svētīgi vismaz piecas reizes dienā uzslavēt sevi un piecas reizes – citus. Tas dod patiesu impulsu dzīvot, censties un sasniegt jaunas virsotnes.»
Anonimitāte internetā un anonīmā dusmu izpausme
«Anonīmām dusmām komentāros man ir atsevišķs skaidrojums. Tādi komentāri drīzāk pilda tvaika nolaišanas funkciju. Ar savām dusmām un bezspēcību mēs bieži vien neprotam konstruktīvi tikt galā. Mēs neprotam dusmoties bez uzbrukumiem vai atklāti lūgt palīdzību, kad tas ir nepieciešams, jo mūsu galvas ir pilnas ar ierobežojošām pārliecībām – «Tev pašam viss jāsaliek pa plauktiņiem», «Sievietēm dusmoties nepieklājas», «Saņemies un nečīksti», «Ja palūgsi palīdzību, tu esi lūzeris».
Es varētu aicināt katru, kurš uzraksta dzēlīgu, aizskarošu, visus lamājošu, nosodošu vai vienkārši rupju komentāru, apstāties un padomāt, kas ir tas, kas mani sāpina un kā es to varu mazināt. Ko es šodien varu izdarīt savā labā, lai uzlabotu sev garastāvokli un kaut par piecām minūtēm pietuvinātu savu sapņu piepildīšanos?
Būtu vērts arī piebilst dažus vārdus par anonimitāti. Vai tiešām internets ir anonīms? Tikpat labi mēs varētu jautāt, vai uz ielas mēs esam anonīmi. Ļoti nosacīti. Vislielākā atšķirība starp virtuālo saziņu un mutvārdu saziņu – internetā mēs atstājam praktiski neizdzēšamas pēdas, līdzīgi kā mūsu priekšteči uz alu sienām.
Manuprāt, internets ir publiska telpa, ja vēlaties – iela, parks vai tirgus laukums. Un šajā publiskajā telpā ir aizvien vairāk cilvēku. Ja mēs uztveram virtuālo vidi šādā veidā un nelolojam ilūziju, ka tīmeklis ir izveidots tikai man un kaimiņam no trešā stāva, mēs saprotam, ka var būt ļoti dažādas sekas tam, ka mēs rakstām uz katra žoga nepieklājības vai uz katra otrā staba izlīmējam savas ģimenes bildes, vai arī katram garāmgājējam izkratām savu sirdi.
Taču no otras puses, virtuālo komunikāciju, atšķirībā no tiešās, mēs varam vairāk kontrolēt, līdz zināmai robežai saglabājot savu neatpazīstamību. Internetā mēs varam pārrakstīt vēstuli, atbildēt dienu vēlāk vai kādu ignorēt, mēs varam atļauties pajautāt tos jautājumus, ko dzīvē varbūt kautrējamies uzdot, bet kas ir ļoti būtiski.»
Interneta publiskums un tā bīstamība
«Interneta publiskuma dēļ parasti rodas jautājums par bīstamību. Es to varētu pārformulēt šādi – vai izpausties ir bīstami un vai to vispār vajadzētu darīt? Es saku «jā» cilvēku personības izpausmēm! Izpaužot sevi, mēs apliecinām savu eksistenci. Varbūt tas liksies jocīgi, ka mēs ar 140 zīmju ierakstu Twitter apliecinām to, ka mēs pastāvam uz šīs zemeslodes, bet tā tas ir.
Taču, lai mūsu pašizpausme dotu gandarījumu, ir jābūt vienai svarīgai īpašībai – cieņai. Cieņai pret personības robežām un cieņai pret citu robežām. Vai pašizpausme ir bīstama? Domāju, ka tikpat, cik dzīve kopumā! Mēs varam saņemt atšķirīgu viedokli un emocijas no citiem, bet – vai tas ir iemesls neizpausties un noslēgties? Jā, uz pasaules vienmēr ir dzīvojuši nelieši un krāpnieki, bet – vai tādēļ mums tagad būtu jāaptur sava pilnvērtīga eksistence un pašizpausme?
Tieši tāpat kā reālajā dzīvē, arī virtuālajā vidē ir zagļi, krāpnieki un vajātāji. Tas, ko mēs varam darīt, ir ievērot elementāros drošības pasākumus un, piemēram, nestāstīt katram savu bankas PIN kodu vai citas paroles. Tomēr es aicinātu atturēties no pārlieku paranoiskām bailēm. Turklāt nav vienas konkrētas receptes, kā dzīvot droši. Vienīgais, kas noteikti palīdz, ir savu spēju attīstīšana – spēja atpazīt bīstamās situācijas, spēja ātri pieņemt lēmumus, spēja aizstāvēties, spēja apjaust savas vēlmes un spēja rūpēties par sevi. Dzīve ir riskanta, bet ļoti aizraujoša padarīšana!»
Iveta Odiņa
Citi interesanti raksti
Internets un reizēm kaitīgie atklātības plūdi