Dzīvot, nevis eksistēt brīvdienās. Ko tas īsti nozīmē?
Virsrakstā minēto tēmu reizēm mēdz raksturot kā nodeldētu un apnikušu. Tomēr tā izskan atkal un atkal, jo katrs, kurš par to aizdomājas, meklē atbildi un katrreiz to atrod kā no jauna. Pretēja problēma – daži ar šausmām gaida brīvdienas, jo viņiem nav ko darīt, viņi labāk grib darbadienas skrējienu, nevis dienas, kad varētu padzīvot sev, padzīvot pa īstam. Mūs konsultē grāmatas «Ieelpo laimi un mīlestību» autore Inese Prisjolkova.
Kāpēc brīvdienas nav laimīgās dienas
Ikdienas skrējienā nav jādomā par savu dzīvi. Kad paliec viens ar sevi, tad pēkšņi rodas jautājumi. Vai esmu laimīgs? Vai dzīvoju tādu dzīvi, kādu gribu? Kāda ir dzīves jēga? Kāda ir mana loma šai dzīvē? Kāpēc es dzīvoju?
Katram pienāk brīdis, kad šie jautājumi aktualizējas. Tas brīdis parasti nav viegls, jo atbildes nerodas uzreiz. Un tad var likties, ka tā skriešana un tūkstoš darbu darīšana ir vērtīgāka un pilnasinīgāka nekā brīvdienas ar savām domām.
- Foto: istockphoto.com
Vēl gadās tā, ka cilvēki ir tik ļoti pieraduši pie burzmas un trokšņa, ka tad, kad mājās ir vieni vai ar ģimeni, pēkšņi liekas – nekas nenotiek. Ir nemiers, liekas, ka kaut kas jādara, ka jābrauc vismaz uz lielveikalu. Ir jau labi, ja cilvēkiem ir saplānotas skaistas brīvdienas – brauciens pie dabas, sporta aktivitātes, ciemošanās vai kādu darbu veikšana. Bet ir labi arī tad, ja nekas nav saplānots un cilvēki vienkārši bauda brīvdienas. Ja runājam par tiem, kurus brīvdienas šausmina – visticamāk, cilvēkam bail palikt vienam ar sevi vai savu ģimeni.
Ikdienas rutīna – labi vai slikti?
Nevar teikt, ka ikdienas rutīna – darbs, mājas, darbs, mājas – ir slikta. Iespējams, kāds, kuram tā visa nav, pēc tā ilgojas. Viss atkarīgs no tā, kā redzam savu dzīvi. Ja mums dzīve liekas pelēka un ikdienas rutīna mācas virsū, tas nozīmē, ka neprotam novērtēt to, kas mums tiek dots. Bieži vien cilvēkam ir viss – brīnišķīga ģimene, darbs, mājas, hobiji, – bet prieka par to visu nav. Un tad dzīve var izspēlēt sāpīgu mācību un to visu atņemt. Kāpēc? Lai cilvēks sapurinātos un atkal atgrieztos pie pamatvērtībām. Lai iemācītos novērtēt to, kas tiek dots.
Mīlestība. Tuvs cilvēks blakus. Bērni. Mājas. Darbs. Tas viss nav pats par sevi saprotams. Ja esi saticis savu īsto un vienīgo, tā vien jau ir milzu dāvana. Ja tev piedzimuši bērni, tā atkal ir dāvana. Ja tev ir darbs, kas tev patīk – lieliski! Acīmredzot dažreiz ir tā, ka kaut kas ir jāzaudē, lai to novērtētu. Rutīna iestājas tad, kad esi aizmirsis priecāties un pateikties par to, kas tev ir.
Kā cilvēks sevi apliecina
Cilvēki sevi apliecina dažādi. Tas saistīts ar pašapziņu un dzimumu, ar sievišķo un vīrišķo dabas enerģiju. Sievietēm būtiski ir sevi apliecināt attiecībās, vīriešiem ir svarīgi sasniegumi un rezultāts.
Apliecināšanās ir būtiska tik ilgi, kamēr meklē savu īsteno būtību un pašapziņa tikai veidojas. Tad esam ļoti atkarīgi no apkārtējo viedokļa, un ir svarīgi sevi pierādīt. Tiklīdz ar šo uzdevumu esi ticis galā, vēlme apliecināties zūd. Ja tu zini savu dzīves uzdevumu, misiju un dzīvo saskaņā ar savu īsteno būtību, tad sevis pierādīšana un sasniegumi vairs nav apliecināšanās jautājums. Tad tu dzīvo savu dzīvi un dari savu darbu ar vislielāko baudu un misijas apziņu.
Kā sajust, ka dzīvojam pa īstam
Cilvēkiem mēdz būt sajūta, ka viņi tikai eksistē, nevis dzīvo. Daži saka – Tikai tad, kad... (ko nu katrs darījis), sajutu, ka dzīvoju. Ir arī spārnota frāze – Cilvēki, sāciet taču beidzot dzīvot!
Ir uzskats – lai sāktu dzīvot pa īstam, vajag naudu. Jo vairāk naudas, jo «īstāka» sanāks dzīvošana. Ir teiciens – Ja cilvēki patiešām spētu noticēt savai nāvei, tad viņi dzīvotu pavisam citādi. Kā tad viņi dzīvotu? Uz šiem jautājumiem Inesei ir atbildes.
Savā grāmatā un dzīvē viņa saka, ka pirmais, ko šai gadījumā vajadzētu darīt, ir pārstāt cīnīties, sākt baudīt un iemīlēt sevi un dzīvi.
- Foto: istockphoto.com
Tur, kur ir cīņa, notiek prāta vadīta dzīve, virzoties uz kādiem konkrētiem mērķiem un uzliktiem ideāliem. Tad brīžiem sanāk tā, ka cilvēks skrien kā vāvere ritenī, lai paspētu izdarīt visas saplānotās lietas, un tad, kad viss ir izdarīts, nav spēka apsēsties un izbaudīt. Runājot par naudas nozīmi, var gadīties tieši otrādi – kamēr ir daudz naudas, nekam nejūti vērtību. Kad naudas ir maz vai nemaz, visam pēkšņi ir pilnīgi cita nozīme.
Dzīve ir process, kas jāizbauda
Ineses pieeja dzīvei (un sievietēm tas ir īpaši svarīgi) – sākt baudīt to, ko es daru. Ja mēs iemācāmies saskatīt skaisto ik mirklī, ko dzīvojam, tad tā sajūta, ka tikai eksistēju, pazūd. Tad tu pēkšņi proti saskatīt, kā izplaukst kļava vai kā zied ievas, vai pamanīt, cik šodien ir silta diena. Savukārt lietainā dienā gūsti prieku no tā, ka noskalojas ziemas putekļi un viss vēl vairāk sazaļo. Dzīves izjušana un baudīšana sākas no attieksmes maiņas, kad ne tik ļoti koncentrējamies uz rezultātu, bet sākam baudīt procesu. Dzīve īstenībā ir process.
Mēs skatāmies, kā izaug bērni, un piedalāmies viņu dzīvē. Mums netiks dota otra iespēja izdzīvot sava dēla vai meitas pirmo gadiņu, pirmskolas laiku, pirmo skolas gadu, grūto pusaudžu vecumu utt. Ja palaidīsim garām, būdami pārāk aizņemti ar sadzīvi, tad sevi drusku apzagsim. Tāpat mums otrreiz neviens neļauj izdzīvot savus gadus.
Dzīve ir mācību stundas
Dzīvot nozīmē iet caur mācību stundām. Katra situācija, kas mums tiek dota, ir kā mācību stunda. Katrs cilvēks mums ir skolotājs. Jo ātrāk to saprotam un jo skaidrāk apzināmies, kas mums ir jāiemācās, jo labāk mums veicas. Dažreiz ir jāpiedzīvo kāds pozitīvs vai negatīvs pārdzīvojums, lai mēs uz dzīvi spētu paskatīties citādāk. Izrautos no saviem stereotipiem. Saskatītu dzīves krāsas.
Jāiemācās tikai viens – jebkuru situāciju (it īpaši tās, kas mums nepatīk) pārdzīvot ar mīlestību. Ja tiksim galā, tad nepatīkamās situācijas neatkārtosies. Savukārt, ja protestēsim un kritīsim panikā par to, ka mums neveicas, tas liecinās, ka mācību neesam apguvuši, un konkrēto situāciju mums liks piedzīvot vēl un vēl.
Jādzīvo sava, ne citu dzīve
Bieži gadās, ka cilvēki ir pārāk aizņemti ar visu ko citu, tikai ne ar savas dzīves dzīvošanu. Aizņemti ar televizora skatīšanos, ziņu lasīšanu internetā un šausmināšanos par to, kas notiek pasaulē. Ar citu cilvēku dzīves analizēšanu un kritizēšanu, līdzi jušanu, žēlošanu un cita dzīves dzīvošanu. Ar tēla «man viss ir ļoti labi» veidošanu vai arī runāšanu par to, cik viss ir slikti. Ar uztraukšanos par to, ko citi padomās, un ar savas taisnības pierādīšanu. Vēl liela daļa ir aizņemti tāpēc, lai būtu aizņemti.
Tad tiešām dažreiz gribas teikt – Klau, varbūt pietiek gausties, jāsāk dzīvot! Bet mēs jau zinām, ka mums katram ir jāiziet dažādi periodi. Acīmredzot katram cilvēkam noteiktā dzīves situācija ir nepieciešama.
- Foto: istockphoto.com
«Ja man būtu jāformulē, ko nozīmē sākt dzīvot, es teiktu, ka tas ir uzņemties atbildību par savu dzīvi. Saprast, ka jebkuras pārmaiņas tu vari sākt tikai un vienīgi ar sevi. Tad, kad sakārto savu attieksmi un enerģētiku, dzīve izmainās, un tu vari būt gan veiksmīgs, gan laimīgs. Tu vairs neesi dzīves upuris, bet gan savas dzīves saimnieks. To arī nozīmē dzīvot un neļaut, ka dzīve dzīvo tevi,» saka Inese.
Varbūt ir vērts kādreiz aizdomāties, kā būtu, ja šī būtu tavas dzīves pēdējā diena. Kā tu to dzīvotu? Vai darītu šodien ieplānotos darbus, tiktos tieši ar tiem cilvēkiem un domātu apmēram tādas domas? Tā vajag sev pajautāt vairākus rītus pēc kārtas. Ja atbilde ir jā, tad ļoti labi – tu dzīvo pilnasinīgu dzīvi, kas tevi apmierina. Ja trīs rītus pēc kārtas atbilde ir «Nē! Tikai ne to!», tad dzīvē jāsāk kaut ko mainīt. Savā iekšējā būtībā mēs ļoti precīzi zinām, kā gribētu dzīvot, tikai mums ne tik bieži sanāk par to padomāt. Varbūt ir vērts sākt sevī ieklausīties.
Idejas, kas palīdzēs dzīvot, nevis eksistēt
- Mīliet.
Baudiet dabu.
Novērtējiet ēdienu. Tas nebūt nenozīmē ēst pēc iespējas vairāk. Ēdiet lēnām, izbaudot ēdiena smaržu un garšu.
Radiet savu rīta rituālu. Piecelieties agrāk no rīta, vērojiet saullēktu un sagaidiet jauno dienu, sakiet sev, ka šodien jūs izbaudīsiet katru dzīves mirkli, baudiet rīta tēju, kafiju vai citu iecienītu dzērienu.
Izmantojiet iespējas. Bieži vien mēs esam pārāk piesardzīgi, esiet drosmīgāki, nebaidieties riskēt.
Dariet to, kas jums tiešām patīk (protams, ja vien tas nav kas krimināls). Kāpēc? Nu, katram gadījumam. Ja taisnība ir tiem, kas saka, ka dzīvojam tikai vienreiz.
Izslēdziet televizoru.
Samaziniet laiku, ko pavadāt internetā. To nevarēs atgūt.
Ceļojiet. Ne tikai atvaļinājumā, bet arī brīvdienās, kaut vai nakšņojot teltī.
Vingrojiet, dodieties vakara pastaigās, brauciet ar velosipēdu.
Esiet pozitīvs. Atzīstiet arī savas negatīvās puses: pašpārliecinātības trūkumu, skaudību utt.
Ieskatieties acīs savām bailēm. Baidāties no augstuma? Izleciet ar izpletni!
Ja piedzīvojat ciešanas (no tām neviens nevar izbēgt), izdzīvojiet tās, neizliecieties stiprāks, nekā esat. Tas palīdzēs tikt pāri bēdām.
Apstājieties savā skrējienā. Varbūt nevajag visu darīt tik ātri?
Palīdziet trūcīgajiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Spēlējieties ar bērniem. Bērni vislabāk prot dzīvot šeit un tagad.
Aprunājieties ar veciem cilvēkiem, lai uzzinātu viņu dzīves pieredzi, padomus un secinājumus.
Apgūstiet jaunas iemaņas.
Smejieties līdz asarām.
Dzīvojiet šeit un tagad! Nesatraucieties par to, kas varētu notikt nākotnē, neatcerieties un nenožēlojiet to, kas gadījies pagātnē, domājiet par to, kas notiek šodien.
Izmantota informācija no selfhacker.ru.
Iveta Odiņa