Cāļa žurnālistes Ivetas Rozentāles labdarības «Tievēšanas Maratonā» piedzīvotais
Lai arī labdarības «Tievēšanas maratons», ko rīko noslepums.lv, notiek jau ceturto gadu, es tam pieteicos pirmo reizi, turklāt ne žurnālistiskas, bet sievišķīgas intereses vadīta. Ieguvu jaunu pieredzi, uzzināju vērtīgus padomus, piedalījos dažādos konkursos un galvenais – virtuāli biju kopā ar cilvēkiem, kurus interesē tas pats, kas mani – atbrīvoties no nevajadzīgajiem kilogramiem un centimetriem, vienlaikus izdarot labu darbu un lieko ziedojot smagi slimiem bērniņiem.
Pavasaris, labdarība un maratons
Par Labdarības maratonu uzzināju tieši tajā brīdī, kad bija īpašs noskaņojums nosvinēt pavasara sākumu ar sportisko aktivitāšu atsākšanu. Tāpēc viss bija tieši īstajā laikā un vietā. Sapratu, ka piedalīšanās maratonā man būs papildu motivācija brīžos, kad mēdz nolaisties rokas, jo gribas mazajiem bērniņiem dot pēc iespējas vairāk.
Mums gāja raibi. Gan tiem, kuri tievēja, gan tiem, kuri organizēja maratonu. Nenoliedzami, organizatoriem bija grūts uzdevums izdomāt, kā apvienot ne tikai cilvēkus, kas ir no dažādām Latvijas vietām, bet pat latviešus, kuri šobrīd dzīvo ārzemēs.
- Foto no Ivetas Rozentāles personīgā arhīva
Noslēpums.lv mājas lapa ir īpaša padomu vācelīte tievētājiem, bet, protams, gribējās, lai maratona sadaļā būtu īpaši un iedvesmojoši ieteikumi katrai nedēļai. Tas palīdzētu sasniegt iecerēto rezultātu. Sešas nedēļas ir tikai sākums tiem, kas tiešām grib atbrīvoties no liekajiem kilogramiem uz visiem laikiem. Kā zināms – kas ātri pazūd, tas ātri nāk atpakaļ. Tāpēc labāk, ka rezultāts nāk lēnām.
Mums bija pieejami uztura speciālistes Ksenijas padomi. Viņa laipni palīdzēja katram, kam bija drosme jautāt sev neskaidros un interesējošos jautājumus vai stāstīt sasāpējušās problēmas.
Maratona laikā varējām arī palīdzēt bērniem, adot zeķes vai šujot sedziņas. Savukārt azartiskākajām bija iespēja piedalīties dažādos tematiskos konkursos un laimēt visdažādākās balvas, kas beigās vairākām dalībniecēm vainagojās ar nelielām pārvērtībām – jauns matu griezums, krāsa un izteiksmīgs grims.
Arī man gāja raibi, kaut gan rezultāti ir pārsteidzoši labi. Visticamāk tāpēc, ka apvienoju gan ēdienkartes uzlabošanu, gan papildināju savu dienu ar daudz un dažādām fiziskām aktivitātēm, kā arī atradu sev piemērotus vingrinājumus.
Brokastis un vingrošana uz bumbas
Cik ļoti man patīk skriet, tik ļoti man nepatīk vingrot, bet maratona laikā vēlējos atrast efektīvus vingrojumus. Tāpēc jautāju gan komandas dalībniecēm, gan meklēju informāciju internetā un atradu veidu, kā vingrot – uz lielās vingrošanas bumbas. Atradu tādus vingrojumus, kas ne tikai atslābina, bet arī palīdz mugurai, vēderam, kājām un rokām. Turklāt, skatoties dažādus veselības raidījumus, atklāju saudzējošu veidu, kā vingrināt presi, netraumējot muguru.
Ēdienkartes ziņā mans lielākais sasniegums ir brokastu ēšana. Man nekad tam nav bijis ne laika, ne iedvesmas, jo no rīta negribas ēst. Maratona mājas lapā izlasot, ka vajag apēst kaut vai vienu maizi vai augli, lai no rīta sāktu darboties vielmaiņa un tā efektīvāk darbotos arī dienas laikā, secināju, ka tik daudz no rīta spēju apēst.
Arī regulāra ūdens un zaļās tējas lietošana ir kļuvusi par manu ikdienu. Pirms tam cītīgi meklēju tādu zaļo tēju, kas man garšo. Turklāt maratona laiks sakrita ar bērzu sulu tecēšanas laiku. Bērzu sula bija labs sabiedrotais vēlamā rezultāta iegūšanai. Varēju redzēt, ka svarīgas ir pat nelielas, bet regulāras izmaiņas, kas nav lēcienveida.
Sešas nedēļas ir pietiekams laiks, lai izveidotos ieradums. Man bija pārsteigums, ka, dzerot zaļo tēju un ēdot svaigus produktus, nemaz negribas neveselīgu bulciņu vai saldinātu dzērienu.
Izņēmums man bija trešā, ceturtā diena. Tas bieži ir krīzes brīdis, jo tā ir gan piena krīzes diena, gan pēcdzemdību kritiskā diena. Arī man maratona laikā šajās dienās šķita, ka varētu apēst visu kas nekust un pat kust, bet pašai vislabāk būtu ielīst gultā zem segas un izlikties, ka nekas nav jādara.
Fiziskās grūtības kā izaicinājums
Fizisko aktivitāšu ziņā katras grūtības uztvēru kā izaicinājumu, un arī tas ļāva iegūt labākus rezultātus. Regulāri meitenes uz dārziņu vedu kājām vai arī pakaļ braucu ar riteni. Arī laiks palīdzēja – kļuva arvien siltāks un saulaināks. Kad jaunākā meita ejot sagura un bija jānes uz rokām, vienmēr domāju, ka tas tikai nāks par labu manai figūrai. Galvenais pēc tam izvingroties un izstaipīties, lai ķermenī nepaliktu saspringums no slodzes.
Ar lielu prieku sēdos uz riteņa un baudīju pavasara dzestro vēju, vai izbaudīju pilsētu skrējienā. Variēšana ar ēdieniem, ēšanas laikiem, zaļo tēju, ūdeni un, pa vidu tam visam, ar ceptiem kartupeļiem – jā, tas bija pat aizraujoši!
Bieži vien ir tā, ka, uzsākot kaut ko jaunu, pēc nedēļas dažādu iemeslu dēļ nolaižas rokas. Bet šoreiz katru nedēļu, sešas nedēļas pēc kārtas bija jānodod atskaite par iegūtajiem rezultātiem. Tas lika saņemties un vienkārši priecāties par sasniegto
Veselīgs dzīvesveids un patīkami rezultāti
Kad pēdējās nedēļas atskaite bija nodota, grūti bija tam noticēt. Tāpat kā iegūtajiem rezultātiem, pēc kuriem var secināt labi zināmo – ēst veselīgi un daudzveidīgi ir labi, sportot ir labi, vingrot arī, bet to visu apvienot ir neticami efektīvi.
Patīkami, ka maratona beigās drēbes, kas ilgāku laiku nebija vilktas, bija brīvas. Savukārt sasniegto rezultātu jauks nobeigums bija laimētā «Baltijas Fizioterapijas» dāvanu karte dažādām veselības procedūrām.
- Trīs pasākuma dalībnieces. Foto no Ivetas Rozentāles personīgā arhīva
Kad uzzināju, ka esmu viena no laimīgajām, kas laimējusi iespēju skaistuma pārvērtībām, sajūsma bija neizsakāma. Protams, būtu gribējies, ka būtu stilists, kas ieteiktu, ko un kā labāk vilkt, bet arī friziera veikumu un neierastu grimu bija interesanti izbaudīt.
Šajā pavasarī jūtos pamodusies no ilgā ziemas miega. Redzu – viss dzīvo, pulsē, raisās, un es dzīvoju tam visam pa vidu! Šodien un tagad!
Piedalīšanās kolektīvā pasākumā man ļāva pamosties, izbaudot saules pieskārienu, kad meitām pakaļ uz dārziņu devos kājām, kad vizināju meitenes ar riteni un viņas smējās savus burvīgos bērnu smieklus, kad eksperimentējām ar ēdieniem un mazās teica savu burvju vārdiņu – garšīgs. Pateicoties maratonam, domāju vēl vairāk pozitīvu domu un sapņoju vaļējām acīm. Meklēju ceļus, kā sapņus piepildīt, un atkal sajūtu savu ķermeni ar katru tā dzīvo šūniņu.
Ja runājam par maratonu kopumā, tad varu novērtēt, ka regulārās nedēļas atskaites disciplinē, jo ļoti gribas labus rezultātus. Tad grūtības šķiet kā izaicinājums, un tas dzīvei sniedz lielāku prieku un aizrautību. Ir lietas, kas šo nedēļu laikā kļuvušas par ieradumiem, un ir tādas, kas ātri aizmirstas. Ir noderīgi atrast atbildes uz sen aktuāliem un neskaidriem jautājumiem. Un ir jauki būt starp citām dāmām, kas dara to pašu, ko es, kurām arī ir gan kāpumi, gan kritumi, kas ļauj saprast, ka mēs visi esam tikai cilvēki.
Es ilgi domāju par savu veselību, bet man nekad tam neatlika laika. Šīs nedēļas bija veltījums veselībai un skaistumam.
Iveta Rozentāle