Meli un bērns
Katrs no mums kādreiz ir melojis. Neesam gribējuši sarūgtināt tuviniekus, atklāt kādus privātus pārdzīvojumus utt. Tas ir normāli, ja vien nekļūst par ieradumu. Bet, kā rīkoties, ja pamanām – mūsu bērns melo? Sodīt, izlikties nemanām? Konsultē ārste-psihoterapeite Žanete Sebre (psihoterapija pieaugušajiem un pusaudžiem; veselības centrs «Pļavnieki» – spēļu terapija bērniem).
Kā atšķiras meli dažādos vecumos
Daži apgalvo, ka arī zīdainis jau melo, raudot, lai pievērstu sev uzmanību. Citi uzskata, ka līdz četriem gadiem bērni nemelo, jo nav iemācījušies skatīties uz notiekošo no citu viedokļa, un tāpēc dara to, ko grib, nedomājot, kā tas izskatās no malas. Tiesa, bērnam var patikt izjokot pieaugušos – paslēpties, apēst atrasto, noslēpto konfekti –, bet tajā neatzīties. Tomēr tas netiek darīts ar apzinātu nolūku samelot.
- Foto: istockphoto.com
Maziem bērniem ir raksturīga fantazēšana. Ne vienmēr tas nozīmē, ka viņi apzināti melo. Viņi vienkārši savas vislielākās vēlmes pasniedz kā jau piepildītas, it kā iztēlojas, ka tas, ko ļoti vēlas, jau ir noticis. Arī mēs, pieaugušie, mēdzam tā fantazēt, tikai bērns to dara skaļi. Tas tādēļ, ka bērnam vēl nav skaidras robežas starp iekšējo jeb fantāzijas pasauli un ārējo realitāti.
Uz to vajag reaģēt, mierīgi bērnam parādot, ka mēs saprotam – tās ir viņa vēlmes. Piemēram: «Es saprotu, ka tu ļoti gribi aizbraukt uz Disnejlendu (pēc tam, kad esat dzirdējusi, kā viņš savam bērnudārza biedram stāsta, ka ir tur bijis). Kāpēc tev tik ļoti to gribas (tagad ļaujiet viņam runāt par to, cik tas būtu forši, mudiniet, lai viņš pastāsta, ko viņš tur darītu)? Jā, tas tiešām būtu jauki, ja mēs varētu turp aizbraukt, bet...» Tad seko mierīga saruna par to, kāpēc tas būtu vai nebūtu iespējams, pie reizes apspriežot iespējamās alternatīvas, ja tieši šī vēlme nav īstenojama. Nebaidieties bērnu sarūgtināt. Galu galā tieši šādas sarunas ir tās, kas bērnam palīdz labāk izprast reālo pasauli, naudas nozīmi un vecāku reālās iespējas. Tas arī dos motivāciju pašam kaut ko sasniegt. «Kad izaugsi liels, varēsi aizvest savus bērnus.» Beigās vajadzētu pateikt: «Nākošreiz gan saki savam draugam, ka tu gribētu aizbraukt, nevis esi bijis, citādāk tevi sāks saukt par meli.»
No četru gadu vecuma bērns sāk aizdomāties par to, kāpēc viņu sabāra, sodīja vai paslavēja, un ar melu palīdzību cenšas vai nu izvairīties no soda, vai saņemt uzslavu, kaut vai nepelnītu. Tad bērna melus var nosaukt par apzinātiem, un vecāku uzdevums ir noskaidrot, kādi ir melu iemesli, lai izlemtu, kā uz to reaģēt.
Melu iemesli
Biežākais melu iemesls ir vēlme pasargāt sevi no nepatīkamām vai nepanesamām emocijām, piemēram, tādām kā pazemojums, vainas sajūta, bailes, bezpalīdzības sajūta u. c. Ielūkosimies mazliet detalizētākā melu iemeslu izklāstā:
- Visizplatītākais – izvairīties no soda vai pārmetumiem vai vismaz novilcināt patiesības atklāšanos. Tā ir nevēlēšanās justies pazemotam vai bezpalīdzīgam, saņemot sodu, bailes no vecākiem vai bailes no vainas sajūtas, ja tiks atklāts tas, kas patiesībā noticis. Ja skaidri ziniet, ka neviens cits nevarēja saplēst vāzi, nejautājiet, kurš to izdarīja. Tādējādi jūs provocēsiet melošanu. Labāk konstatējiet faktu un meklējiet risinājumu, kā novērst kaitējumu un turpmāk nepieļaut ko tādu.
- Slēpj savas neveiksmes, lai nesagādātu vilšanos citiem, attaisnotu cerības. Iespējams, ka bērnu mīl tikai tad, ja viņš īstenojis pieaugušo vēlmes un gaidīto uzvedību. Tās ir bailes justies nemīlētam vai nevajadzīgam, kas bērnam ir ļoti smaga un grūti panesama sajūta.
- Lai izvairītos no stresa situācijām sabiedrībā, nestāsta vai stāsta ko pretēju svešiem cilvēkiem par problēmām ģimenē (nav tēva, vecāki dzer, dzīvo trūkumā u. tml.). Tās ir bailes justies citādākam, bailes, ka nepieņems, bailes zaudēt pašvērtības sajūtu.
- Lai samierinātu tuviniekus. Ja bērns redz, ka vecāki savā starpā nestrīdas tad, kad jārisina bērna problēmas, bērns tās izdomā. Tās ir bailes zaudēt to stabilitātes sajūtu, ko bērnam sniedz ģimene.
- Meli kā manipulācija. Bērns jūt, kāda atbilde tiek gaidīta, un to arī saka. Kāpēc? Varbūt bailes, ka netiks saprasts, tiks atstumts vai sarāts, ja teiks patiesību. Reizēm tā varētu būt kā apzināta manipulācija, lai panāktu sev vēlamo rezultātu.
- Lai pievērstu sev uzmanību, alkstot pēc uzslavas, apkārtējo atzinības un mīlestības kaut vai uz īsu brīdi.
- Lai pasargātu, saudzētu vecākus no nepatīkamas patiesības, par ko bērnu, iespējams, pat nebārs, piemēram, sliktas atzīmes. Bērns domā, ka atzīmes drīz izlabos un vecāki būs velti satraukti, pasakot slikto atzīmi. Tā ir pārmērīga atbildības uzņemšanās par vecākiem. Bērns jau bērnībā sāk justies atbildīgs par vecāku pašsajūtu, vecāku jūtas ir pirmajā vietā, kamēr par savējām bērns iemācās aizmirst.
- Lai izjustu varu pār pieaugušajiem – izdevās samelot, viņi noticēja! Tātad – cīņa par varu starp bērnu un vecākiem.
- Lai saglabātu savu nosacīto patstāvību pusaudža gados. Piemēram, meita melo, ka mācījusies pie draudzenes, lai gan bijusi ballītē. Tas nozīmē, ka trūkst uzticēšanās un spējas risināt konfliktsituācijas. Varbūt vecāki nespēj pieņemt bērna augošo patstāvību un neatkarību. Varbūt arī pats bērns baidās atklāti rādīt, ka vairs nav tik atkarīgs no vecākiem.
- Iemācās to no pieaugušajiem. Piemēram, vecāki bērnam lūdz par kaut ko samelot: «Ja zvana krustmāte, saki, ka mammas nav mājās.» Diemžēl vecāki kā identifikācijas objekts bērnam ir pirmajā vietā. Veidu, kā risināt grūtas situācijas, bērns neapzināti pārņem. Ja vecāki izmanto melus, lai atrisinātu kādu emocionāli grūtu situāciju, bērns to uztvers kā pašu par sevi saprotamu un izmantos savā dzīvē, arī attiecībā pret vecākiem.
Reakcija uz meliem un to novēršana
Reakcijai ir jāatbilst bērna vecumam. Līdz piecu vai sešu gadu vecumam uz meliem nevajadzētu reaģēt pārāk bargi, bet jāreaģē ir, kaut vai ar smaidu pasakot – Es taču redzu, ka tu melo, re, kā ausis kustas. Nākošreiz, kad bērns gribēs samelot, viņš ar rokām aizspiedīs ausis, lai mamma neredz, ka viņš melo. Pēc tam draudzīgi jāaicina izstāstīt patiesību. Nevajag sodīt, bet veicināt un iedrošināt patiesības teikšanu, cenšoties saprast, kāds ir melu iemesls.
- Foto: Hemera Photo Clip Art
Uz skolas vecuma bērna meliem būtu jāreaģē nopietnāk, īpaši, ja tas sāk iezīmēties kā dominējošais grūtu situāciju risināšanas veids. Tad ir vērts nopietnāk pārskatīt savas attiecības ar bērnu. Tā kā pārsvarā bērni melo tiem, no kuriem baidās vai kurus žēlo, tad jāsāk domāt, pie kuriem piederam mēs.
Ja bērns baidās, iespējams, vecāki ir pārāk dusmīgi, kritizējoši, par daudz soda vai arī sodi ir neadekvāti nodarītajam. Ja žēlo, iespējams, vecāki bērnam uzliek pārāk lielu atbildību. To visu ar bērnu būtu vērts pārrunāt un jācenšas saprast, vai ir iespējams panākt tādas attiecības, lai meli nebūtu nepieciešami. Jāatceras, ka vainīgas ir abas puses, tā arī jāsaka bērnam. Ja vecāki rādīs, ka arī viņi ir gatavi uzņemties atbildību un kaut ko mainīt, to būs vieglāk darīt arī bērnam.
Bērnam jāizskaidro arī vispārējie iemesli, kāpēc cilvēki melo, citādi viņš nebūs pasargāts no tā, ka viņam var samelot kāds pieaugušais. Bērnam vajadzētu arī paskaidrot, ko nozīmē jēdziens «baltie meli». Te vietā ir tēma par otra cilvēka emocijām un mūsu empātiju – jāmāca, ka viss, ko mēs kādam sakām, otram izraisa kādas emocijas.
Jautājums par to, kad meli ir attaisnojami, nebūt nav viegls un viennozīmīgs. Nedomāju, ka vajadzētu pārliecinoši apgalvot, ka noteiktā situācijā vajag melot. Drīzāk vajadzētu izrunāt, ka pareizi varētu būt gan melot, gan arī nemelot un no kā tas ir atkarīgs. Var aicināt bērnu izlemt, vai noteiktā situācijā viņš vēlētos, lai viņam samelo vai nē. Tas veicinās bērna empātijas spēju, kā arī ļaus izprast, ka ir daudz tādu situāciju, uz ko nav vienas pareizās atbildes.
Jautājums par to, kā atbildēt, ja kāds prasa, vai dāvana patīk/cienasts garšo, arī nav viennozīmīgs. Galu galā – kāpēc tad prasa? Un vai tiešām vajadzētu melot, ja vecmāmiņa uzstājīgi jau piekto reizi pārjautā, vai dāvana tiešām patīk? Drīzāk bērnam ir jāmāca, ka pirmajai reakcijai, saņemot dāvanu (arī tad, ja tā nepatīk), vajadzētu būt pieklājīgam «paldies» – tur nav nekādu melu.
- Foto: istockphoto.com
Sodiem vajadzētu būt tikai galējam līdzeklim. Jāsāk ar runāšanu un cenšanos saprast. Tad līdz sodiem nemaz nenonāksiet. Sods var nebūt efektīvs, ja bērns nodomās, ka nākošreiz viņam izdosies samelot labāk un šoreiz jums tikai paveicās viņu pieķert melos. Svarīgi, lai bērns saprastu – melot ir slikti un agri vai vēlu visi meli nāk gaismā. Lieciet sajust, ka melošanai ir nepatīkamas sekas – uzticības zaudēšana, ko atgūt ir grūti. Neaizmirstiet uzslavēt brīžos, kad bērns rīkojas pareizi, un neapšaubiet bērna teikto citu cilvēku klātbūtnē.
Padomājiet, vai jūs vispār esat gatavi pieņemt patiesību. Piemēram, to, ka brālis neieredz mazo māsiņu. Vai nesāksiet viņu uzreiz par to kritizēt? Vai zināsiet, kā reaģēt uz tādu paziņojumu? «Ak, tā? Un ko tad viņš tādu tev nodarījis, ka tu tik dusmīgs uz viņu (vajadzētu ļaut bērnam izteikt visu, kas uz sirds)? Jā, reizēm tie brāļi ir ļoti kaitinoši. Bet ir arī reizes, kad viņš tev ir mīļš, vai ne?» Tad bērns dusmīgi paziņo: «Nē, nav.» Tad smaidot jāsaka: «Ir, ir. Es zinu, tu tā tagad saki, jo esi dusmīgs uz viņu.»
Daži speciālisti uzskata – ja melo par sīkumiem («Es to šķīvi nesaplēsu.»), vecākiem jāliek savākt lauskas un viss. Melošana par sīkumiem arī, manuprāt, ir sava veida problēma – ja jau tas ir sīkums, kāpēc jāmelo. Varbūt tas nozīmē to, ka tas, kas ir sīkums vecākiem, nemaz nav sīkums bērnam.
Iveta Odiņa
Citi noderīgi raksti
Bērns runā rupjības - kāpēc un ko darīt?