Ko bērni domā par vecākiem
Vecāki bieži izsakās par saviem bērniem, bet interesantas ir arī bērnu domas par saviem vecākiem. Tāpēc Cālis.lv apkopoja dažādu bērnu nopietnos, nenopietnos un ļoti mīļos viedokļus par saviem vecākiem.
Pauliņa (1,1 gads) uz jautājumu, ko domā par saviem vecākiem, novilka sirsnīgu «ēē...» un pieglaudās savai mīļajai māmiņai.
Annija (2 gadi): «Mamma ir mamma. Mamma ir mīļa. Es mammīti mīļoju.»
Dāvids (4 gadi): «Es draudzējos ar savu mammu un gribu, lai viņa draudzējas ar mani. Es viņu mīlu. Kad viņa smuki saģērbjas, tad mamma ir princese. Mums kopīgi patīk ēst čipsus, likt puzles, iet ciemos, uz parku un uz veikalu un darīt vēl daudz citu lietu!»
- Foto: istockphoto.com
Keita (5 gadi): «Mammai ir gari, melni mati. Zaļas acis. Viņai patīk lasīt grāmatas un iet uz skolu. Man patīk, kad mamma ar mani un brālīti spēlē «Vārti vaļā» (bērnudārzā apgūta sižetiska rotaļa) vai danco. Vēl patīk, kad kopā ar mani spēlējas ar bārbijām. Kad mani lutina. Nepatīk, kad mamma dusmīga un neļauj ilgi skatīties multenes.
Tētis ir biznesmens. Viņam ir savs bizness. Viņam patīk sēdēt pie datora un braukt uz Krieviju (tur ir darba darīšanas). Nezinu, kādā krāsā tētim mati, ir zaļas acis. Man arī ir zaļas acis un mammai, bet Robčikam (brālim) gan vienam pašam ir zilas acis. Man patīk, kad tētis kopā ar mums spēlējas ar vilcieniem un zīmē manā blokā. Man nepatīk, kad tētis dirn pie datora.»
Eva (6 gadi): «Vecāki ir ļoti mīļi, tagad viņi ir jauni, bet drīz būs veci un būs omīte un opis.»
Dans (6 gadi): «Mani vecāki ir labi, forši, un es viņus ļoti mīlu.»
Monta (14 gadi): «Tie man ir paši labākie, es viņus ļoti, ļoti mīlu. Manās acīs tie ir paši skaistākie, labsirdīgākie un saprotošākie vecāki, visgudrākie un visforšākie. Es priecājos, ka tieši viņi ir mani vecāki, jo viņi nekad man nedarīs pāri, vienmēr atbalstīs, dos kādu padomu.»
Ilze (15 gadi): «Es par saviem vecākiem domāju, ka viņi ir paši labākie. Viņi ir mīļi un saprotoši, bet reizēm pasaka kādu stingru vārdu, protams, pelnīti. Neviens bērns nav ideāls, bet šķiet, ka mani vecāki to saprot. Mamma man arī ir superīga, viņa nekad neko nedara, ja nav apspriedusies ar tēti. Tas ir jauki.»
Anna (25 gadi): «Šis ir laiks, kad cenšos atdalīties no vecākiem, jo gana ilgi esmu bijusi viņu paspārnē. Reizēm šāda atdalīšanās ir sāpīga un liek izvērtēt, ko vecāki man ir iedevuši, lai es varētu doties savā ceļā, un kas man vēl jāapgūst pašai. Tomēr es piekrītu, ka vecāki ir tie, kas dod mums saknes un pamatu, kā arī spārnus, lai paceltos debesīs un spētu dzīvot savu neatkārtojamu dzīvi.»
Inese (34 gadi): «Lai kā reizēm iet, vecāki ir tuvi cilvēki. Kad man pašai dzīvē viss līdzsvarā, apzinos, cik ļoti viņus mīlu. Ja manā galvā ir krīze, tad gribas to projicēt arī uz vecākiem, tā teikt, meklēt vainīgos. Pieaugušo skatījums laikam ir pretenciozāks, ar nosacījumiem. Apzinos, ka tā nevajadzētu, bet ir tādas domas un sajūtas.
Mīlestība pret vecākiem viļņojas kā jūra līdz ar manas dzīves viļņošanos. Protams, pastāv mūžīgā paaudžu uzskatu un vērtību cīņa. Bet pēc pieredzes zinu, ka krīzes un netipiskās situācijās viņi vienmēr palīdzēs, arī trijos naktī. Tādā aspektā tas ir liels atbalsts. Vecāki, tā ir daļa no manas ģimenes.»
Iveta Rozentāle
Citi noderīgi raksti
Bērnu agresivitāte. Norma un novirzes