Divgadnieki - vecuma īpatnības
Cāļa Konferencēs bieži parādās tēmas, kur divgadnieku mammas prasa palīdzību - kas noticis ar manu bērnu? Kā tikt galā ar mazo palaidni, kas vairs neklausa un sit?
Neliels ieskats problēmu cēloņos un risināšanas ceļos - varbūt tas spēs palīdzēt. Un varbūt noderēs ne tikai divgadnieku, bet arī drusku vecāku bērnu vecākiem.
Bērnam, tāpat kā pieaugušajam, ir 4 emocionālās pamata vajadzības :
1) piederēt kādai grupai (ģimenei, draugu pulciņam, darba kolektīvam, klasei utt.)
2) apliecinājums „es varu!”. Divgadniekiem šī vajadzība ir ļoti svarīga, tādēļ arī tik daudz kašķu. Bērns cenšas pierādīt, ka viņš arī kaut kas ir un ka ar viņu jārēķinās.
3) „es skaitos”, „man ir ietekme”
4) es tieku galā ar to, kas notiek, man ir drosme (arī runāt pretī augumā un ietekmē lielākiem cilvēkiem).
Bērns, kurš uzvedas slikti, ir nedrošs bērns. Tam ir kaut kāds iemesls, kas padara viņu nedrošu. Iespējams, par maz NEDALĪTAS uzmanības (visbiežāk no vecāku puses), sajūta, ka viņš ir mazvērtīgs, viņš nav uzmanības cienīgs utt. Vārdu sakot, ka viņš nav tik nozīmīgs kā citi. Tas liek viņam sevi kaut kā parādīt. Parasti parāda sevi sliktas uzvedības veidā, jo, kamēr viņš uzvedas labi, viņš nesaņem tik daudz uzmanības, cik viņam nepieciešams. Uzvedība ir veids, kā dabūt šo nepieciešamo uzmanību.
Kļūdainie audzināšanas stili:
Lutināšana (nozīmē darīt bērna vietā to, ko viņš pats var izdarīt).
- apģērba pasniegšana, uzvilkšana,
- vēlmju nolasīšana no pirmajām zilbēm, tikko bērns pavēris muti (agrīnā vecumā šis aspekts bremzē bērna runas attīstību, jo zūd vajadzība izteikt lietas – visi tāpat nolasa visu no acīm);
- nevajadzīga žēlošana – bērns tiek padarīts savās un citu acīs par nevarīgu.
Protams, ja bērnam kas sāp vai viņš tiešām noguris, tad viņa pažēlošana nenozīmē lutināšanu. Tomēr jāatceras, ka robeža starp bērna „haltūrēšanu” un reālu nogurumu, vajadzību pēc palīdzības, pažēlošanu, ir ļoti šaura. Jāvadās pēc iekšējās sajūtas, pārskatot dienas iepriekšējās darbības – varbūt bērns tiešām ir noguris…
Par ņemšanu „opā”
- ja esat noguris, bērnam jāizstāsta, kā jūtaties, notupstoties un runājot bērna acu līmenī, nevis no augšas. Varat pietupties un samīļot bērnu, neņemot „opā”. Varat pastāstīt, kā jūtaties, apsolot samīļot, paņemt klēpī kad būsiet mājās. Un jāatceras, ka solījumus vajag NOTEIKTI IZPILDĪT! – citādi bērns vairs neticēs.
- Prasīšanās „opā” ir fiziskā kontakta pieprasīšana. Samīļošana vai paņemšana „opā” ja bērns tiešām ir noguris, kaut kas sāp, nav lutināšana. Ja tas traucē, uztrauc vecākus, ka bērns bieži prasās „opā” – jāpadomā, vai pietiekoši sniedzam viņam fizisko kontaktu ārpus konkrētās situācijas.
- Situācijās kad kāds kauninātājs nāk klāt uz ielas, kad bērns ir nogāzies uz celiņa un kliedzot vārtās, vajag ignorēt vai sūtīt cilvēku prom. Paši tiekam galā. Ja cilvēks saka tādu tekstu kā „es Tevi ņemšu līdzi”, jānostājas noteikti bērna pusē, sakot, lai cilvēks iet prom un beidz baidīt bērnu, ka bērns paliks ar mammu / auklīti / vīru utt. Bērns baidās šādās situācijās, un viņam ir jāiegūst sajūta, ka nekas slikts ar viņu nenotiks.
Bērna pasargāšana no izdarītā, seku izjušanas
- regulāri atgādinot bērnam par lietām, ko viņš aizmirsis, mēs veicinām bezatbildības rašanos. Bērnam pašam nav jādomā, jo ir pierasts, ka kāds visu vienmēr atcerēsies viņa vietā.
Piemērs – bērnam izlijusi vai izlieta krūzīte. Izjust sekas šajā gadījumā bērnam nenozīmē saņemt sodu. Sekas ir – saslaucīt, kaut vai kopā ar pieaugušo, kaut vai tā, ka viss ir izsmērēts pa grīdu. Ja atsakās slaucīt, tālākais solis var būt – lai paliek. Kad nāk nākošā ēdienreize, bērna vietā uz galda / grīdas ir šis slapjums. Tas traucē bērnam ēst. Bērnam jāizvēlas – saslaucīt vai neēst. Nedrīkst ļaut izvēlēties labu, sausu vietu. Ļoti svarīgi ir – kādā tonī pasaka, ka slapjums jāsaslauka. Pavēles forma tikai radīs pretestību. Izrunāt, bez liekām emocijām saslaucīt kopīgi vai bērnam atsevišķi un aizmirst.
Histērija
Sūtīt bērnu prom brīdī, kad bērnam sākusies histērija, nav īsti labi. Tādā veidā liekam saprast, ka bērns ir mīlēts un vajadzīgs tikai tad, kad ir labs. Jāaiziet pašam, pirms tam paskaidrojot, ka nespēj vairs klausīties kliegšanā utt. Vēlamā darbība ir - ieņemt nemainīgu nostāju, „akmens ģīmi”, kamēr bērns nomierinās. Dažādiem bērniem ir dažādas pacietības pakāpes, līdz ar to daži var bļaut ļoti ilgi, vai arī īdēt no rītiem, kad jāiet bērnu dārzā – mēnešiem. Tas vienkārši ir jāiztur.
Ja ir histērija veikalā (visbiežāk tāpēc, ka kaut ko nepērk utt.), labāk palikt bez vakariņām ģimenei, bet nostājai jābūt skaidrai – mēs ejam ārā, ja neproti uzvesties. Un jāizsaka nožēla, ka pie šādas uzvedības bērns uz veikalu vairs netiks vests. Tiesa gan, PIRMS veikala bērnu ir jāinformē kāda ir uzvedība, ko no viņa sagaidām Tālākā darbību secība: ģimenei jābūt vienotai. Tētim ļoti jāpalīdz. Nākošajā reizē bērns ar tēti, lai kā arī bļautu, paliek ārā, mamma iet iekšā. Bērns redz, ka teiktais tiek izpildīts. Nākošajā reizē sakām, ka gribam dot bērnam vēl vienu iespēju – viņš var nākt līdzi, pie konkrētiem nosacījumiem: jāuzskaita. Noteikumu nedrīkst būt daudz! Bērnam jāzina, ka, kolīdz viņš sāks kliegt – jāiet ārā. Ja viss gludi, pēcāk jāuzslavē. Ja atkal „vecā dziesma” – nekavējoties jāpamet veikals, lai arī nav paspēts nopirkt tas, ko vajag. Šī ir situācija, kas pieskaitāma pie izdarīta seku izjušanas. Neaudzināt bērnu pēc sodu sistēmas, bet gan pēc cēloņu – seku principa.
Piemēram, laukā līst, gatavojamies iet ārā, bet bērns ietiepīgi gumijnieku vietā grib vilkt zandales. Bērnam skaidri jāpasaka notiekumi – tiklīdz kājas slapjas, jānāk iekšā. Ar zandalēm uzreiz būs slapjas. Ja bērns joprojām tiepjas, velkam zandales un ejam ārā. Pie pirmās peļķes zandales būs slapjas un tad jāizpilda teiktais un noteikti jāiet mājās. Būs histērija, bet jāpieturas pie cēloņu – seku parādīšanas. Histēriju izturam, kā minēts iepriekš. Kad bērns nomierinājies, paskaidrojam notikušo, paskaidrojam, ka ar gumijniekiem kājas nebūtu bijušas slapjas un varētu staigāt ilgi. Nākošajā reizē pie analogas situācijas atgādinām notikušo, atgādinām noteikumus un mēģinām vēlreiz. Pie negatīva rezultāta atkal viss no gala. Izturēt un nepadoties!
Ja bērns pēc histērijas (strīda) lūdz samīļot. Atteikt nedrīkst – bērns meklē apstiprinājumu, ka jūs viņu vienalga mīlat. Bērns jāsamīļo bez liekas žēlošanas, paskaidrojot cik ļoti viņa uzvedība ir jūs sāpinājusi. Pēc tam situāciju jāaizmirst un jādara plānotās lietas. Nedrīkst vilkt negatīvo emociju līdzi – tas raksturīgs pieaugušajiem – bērns jau sen to aizmirsis… Bērna histērijas, dusmu lēkmes u.c. negatīvā uzvedība savā veidā ir arī iespēja izlādēt negatīvo enerģiju. Ja to nav iespējams izdarīt, tad bērns saslimst. Bērniem, kas bieži slimo kaut kas nav kārtībā ar emocijām (iespējams – situācija ģimenē, kas rada emocijas, kuras iespējams, viņš nevar izlādēt.). Pilnīgi normāla ir situācija, kad bērns pēc dienas dārziņā vai pie auklītes, vakarā vecākiem uztaisa tirādi. Viņš ir pa dienu pēc viņiem noilgojies, viņam to pietrūcis, bet emocijas vajag izlādēt. Iespējams, ka bērns meklēs visādus veidus, kā vecākus izvest, jo citādi nevar izlādēties.
Varianti bērna aktivitāšu ierobežošanai / atbalstīšanai
- uzlikt pulksteni, lai zvana pēc ... minūtēm. Tad jābeidz. Bērnam ir skaidrs rādītājs, ka tagad jābeidz.
- „pēdējā reize” -lielākiem bērniem reizēm tendence krāpties. To atklājot tas jāizrunā, sakot – ja Tu krāpies, es nespēju ar Tevi rēķināties. Attiecīgi bērnam tad var liegt kaut ko darīt to, kas viņam patīk. Pirmajā reizē to var skaidri un stingri izrunāt.
- Ja bērns neklausa (pirmsskolas vecums), teikt – ja Tu neklausīsi mani, es neklausīšu Tevi, kad Tu gribēsi iet uz kino…
- Noderīgas ir ģimenes sapulces 1 x nedēļā, kad tiešām visiem ir jāatrod laiks, lai izrunātu problēmas, lietas, neskaidros jautājumus, pieņemtu lēmumus. Bērnam tad jājūt, ka viņa viedoklis ir svarīgs, nerodas sajūta, ka kaut kas tiek slēpts, ar bērnu rēķinās un nebūs sajūtas – ‘saka vai nesaka’ – lielie vienalga izlems kā viņiem vajag. Bērna uzvedības apspriešana Ir lietas, kas bērnam nav jādzird. Arī uzvedības – audzināšanas apspriešana. Tad nevis runāt citā valodā, bet atrast brīdi, kad bērna nav klāt. Nesūtīt bērnu prom, bet pašiem atrast brīdi, kad bērns guļ utt. Runāšana bērna klātbūtnē citā valodā rada bērnā neuzticēšanos, jo viņš jūt, ka no viņa kaut kas tiek slēpts.
Bērna sliktas uzvedības mērķi ir iegūt uzmanību. Bērnam nav negatīvas un pozitīvas uzmanības iedalījuma. Viņam ir vienkārši uzmanība, kas viņam nepieciešama. Noteikumiem jābūt vienādiem mājās un ārpus, citādi bērns sāks manipulēt ar vecākiem ārpus mājas, jo bērns ātri „atkož” vecāku vārīgās vietas – kad viņš var dabūt to, ko viņam vajag. Visbiežāk tas ir sabiedrībā, jo vecāki kaunas par bērna uzvedību.
Konkrētas robežas palīdz bērnam dzīvot
Ģimenē jābūt vienotam viedoklim audzināšanas jautājumos. 2-3 gadi – tas vienkārši ir tāds traks vecums, kas jāpārdzīvo, ņemot vērā iepriekšminēto. Bērna dusmu lēkmēm var palīdzēt dusmu spilventiņš, ko izmanto TIKAI dusmu izlādēšanai, un kuru var plucināt pēc sirds patikas, tikai tas bērnam jāiemāca. Piemēram – kost, sist nedrīkst cilvēkiem, jo viņiem sāp. Tam jāizmanto spilventiņš. Bērnam jāsniedz uzmanība tad, kad viņš ir mierīgs, jo tas mazinās vajadzību viņam pieprasīt uzmanību histēriju veidā, kā arī parādīs, ka vairāk uzmanības var dabūt tāpat (histērijās vecāki vienkārši aiziet uz citu istabu).
Citi noderīgi raksti
Vecāku un vecvecāku sadarbība bērna audzināšanā
Bērns runā rupjības - kāpēc un ko darīt?