Bērnu tiešums
– Mammu, kāpēc onkulim ir tik resns vēders? – Tikpat labi bērns varēja prasīt, kāpēc zāle ir zaļa. Bērns tikai iepazīst pasauli, bet, ja apspriestais onkulis dzirdējis bērna teikto, mums jāsarkst un jājūtas kā slikti audzināta bērna mātei. Ar bērna muti taču runā patiesība. Kādā vecumā tā ir sliktas audzināšanas, nevis vienkārši pasaules izzināšanas pazīme? Mūs konsultē Jolanta Lamstere – sertificēta klīniskā psiholoģe, skolas un ģimenes psiholoģe.
Pirmsskolas vecumā bērna spriedumi ir tieši
Pirmsskolas vecumā bērna domāšana ir konkrēta, tāpēc arī spriedumi ir tik tieši. Tā noteikti nav sliktas audzināšanas pazīme. Arī vēl sākumskolas vecumā dominē konkrēti situatīva izpratne, tāpēc bērni dažādus jokus un situācijas saprot tieši, kā arī neizprot zemtekstus un pārnesto nozīmi. Pamazām bērnam veidojas izpratne par to, kas ir taktiski un kas nē, un parasti viņš to iemācās no pieaugušo attieksmes un piemēra.
Kā vecākiem jāreaģē uz bērnu tiešumu
Vecāku uzdevums ir bez dusmām vai kauna bērnam paskaidrot izjūtas. Mierīgi jāpastāsta, ka, piemēram, baznīcā jācenšas runāt klusu, lai netraucētu citiem cilvēkiem.
- Foto: Hemera Photo Clip Art
Ap trīs četru gadu vecumu bērns daļēji jau spēj ievērot sabiedrībā pieņemtās normas, ja vecāki viņu rosina to darīt, ir pacietīgi un paskaidro, kāpēc tā jāuzvedas.
Ap trīs četru gadu vecumu bērns jau spēj izrādīt iejūtību un saprot, ka tante var dusmoties vai apvainoties, ja bērns ir uzvedies skaļi vai, skrienot garām, viņai ir uzgrūdies. Tomēr tas notiek, ja bērnam tiek skaidrots, ka viņa uzvedība izraisa citu cilvēku reakciju. Ja vecāki ļoti kaunas un jūtas vainīgi par bērna uzvedību, tad visbiežāk viņi nespēj būt pacietīgi un mierīgi paskaidrot bērnam, kā būtu jāuzvedas. Dusmīgi un satraukti vecāki reizēm pazemo bērnu un kritizē viņa uzvedību sabiedriskā vietā. Tas bērnam neiemāca uzvesties atbilstoši.
Kā ieaudzināt pareizu uzvedību
Bērnam piemītošais tiešums, dabiskums ar gadiem tiek zaudēts, paslēpjas aiz taktiskuma, labām manierēm, pieklājības vai varbūt pat liekulības. Ar atklātību mēs baidāmies aizvainot cilvēku, baidāmies, ka mūs uzskatīs par rupjiem, neaudzinātiem vai vienaldzīgiem. Bet varbūt tie ir tikai kompleksi un aizspriedumi, varbūt par to nemaz nav jāsarkst, jo mūsu bērns taču runā patiesību.
Psiholoģe saka, ka bērnam ap četru gadu vecumu jau būtu jāprot ievērot elementārus uzvedības noteikumus sabiedrībā. Piecus un sešus gadus veci bērni ir pieklājīgi, ja tā ir pieņemts ģimenē un sabiedriskajā vidē, kurā bērns parasti uzturas. Pieklājība nav liekulība, tomēr bērni jau pirmsskolas vecumā saprot, ko no viņiem gaida, tāpēc spēj būt ne tikai tieši, bet arī sniegt sociāli vēlamas atbildes. Pieaugušie mēdz teikt, ka bērns melo, bet patiesībā viņš jūt, ko mamma vēlas dzirdēt, un saka vēlamo. Tas tādēļ, ka bērns daļēji spēj paredzēt savas un citu cilvēku uzvedības sekas.
Tiešums kā uzvedības traucējumi
Arī pieaugušie mēdz teikt visu, ko domā. Kādā forumā bija minēts piemērs. Aptuveni 18 gadus jauna sieviete brauc kopā ar māti sabiedriskajā transportā un visu laiku skaļi runā – Mammu, kāpēc autobuss tik mazs, vai tad viņiem lielāku nav? Vai ķemmi paņēmām? Re, kāds smuks čalis! Iedod spoguli! Kā Jūs sauc? Re, kāds smuks bērns! Cik viņam gadu? Pusotra? – utt. Tā ir neaudzinātība vai slimība? Kaut gan patiesībā cilvēks taču nerunā neko muļķīgu, tikai patiesību, kas ne vienam vien ienāktu prātā viņa vietā. Tomēr ne visi to pasaka skaļi. Kas ir tas, kas pārējos attur?
Jolanta: «Šajā gadījumā jādomā, ka meitenei drīzāk bija kādi psihiska rakstura traucējumi, kas izpaužas ar nekritisku attieksmi pret situāciju. 18 gadu vecumā cilvēki jau saprot, cik atklāti un kurā vietā paust savu viedokli. Skaļas replikas ar mērķi izaicināt citus un pievērst sev uzmanību drīzāk raksturīgas pusaudžiem, un to var uzskatīt par vecumam atbilstošu, kaut arī nepieklājīgu uzvedību.»
Zagšana jānovērtē atkarībā no bērna vecuma
Cālī bija piemērs par bērnu, kas domā tikai par savām ērtībām – ja grib mantu, kas pieder citam, viņš to nozog, pieķerts viņš melo, ka nav ņēmis, un nejūtas ne par ko vainīgs. Tas laikam ir citāds gadījums, lai gan arī šajā gadījumā bērnam nav svarīgi, ko citi padomās.
- Foto: istockphoto.com
Bērni nezog tādā izpratnē, kā to saprotam mēs – pieaugušie. Līdz trīs gadu vecumam bērniem ir grūti izprast, kas ir viņa un kas nē. To, ko bērns ir ieguvis, viņš vēlas paturēt sev. Bērniem ir grūti dalīties ar savām mantām. Vecākiem bērnam vajadzētu paskaidrot, ka mantu, kas viņam nepieder, nedrīkst ņemt līdzi. Nevajag pieļaut, ka bērns mīļā miera labad svešu mantu drīkst paņemt līdzi, lai nesāktu raudāt.
Vecākiem mazu bērnu nevajag spiest dalīties ar savām rotaļlietām un kaunināt, ja viņš to negrib, jo bērnam var likties, ka no mantiņas būs jāšķiras pavisam. Pēc trīs gadu vecuma bērni paši labprāt dalās un mainās ar rotaļlietām. Tad mantu paņemšana ir kā attiecību kārtošanas veids, ko bērni dara neapzināti. Arī šajā situācijā nevajag no mušas izpūst ziloni. Vajag mierīgi izskaidrot, ka manta ir jāatdod atpakaļ, ja reiz tā atradusies kabatā. Labi, ja bērns pats to atdod īpašniekam. Bērns ir jāmāca bez pazemošanas un kaunināšanas.
Kā tikt galā ar paradumu runāt to, ko domā
- Bērnu tiešums rodas no pieredzes trūkuma, pieaugušo dzīves noteikumu nepārzināšanas, neprasmes paredzēt sacītā sekas un cilvēku reakciju. Nebariet bērnu, nesakiet, ka viņš jums dara kaunu, mierīgi izskaidrojiet, kāpēc konkrētie vārdi neiederas situācijā.
Iemāciet runāt čukstus, paskaidrojiet, kādās situācijās tā var darīt un kādās tas ir nepieklājīgi.
Stāstiet par uzvedības noteikumiem sabiedrībā, aiciniet paskatīties uz notiekošo ar cita cilvēka acīm un padomāt, kā bērns justos otra cilvēka vietā. Apspriežot pasakas, līdzības vai reālus notikumus, skaidrojiet, ka vārdi reizēm var būt ļoti nepatīkami, neskatoties uz to patiesumu.
Māciet bērnam atrast labos vārdus, teikt komplimentus.
Tieciet vaļā no paraduma rādīt ar pirkstu uz priekšmetiem, ar kuriem iepazīstināt bērnu.
Kopā ar bērnu izdomājiet kādu koda vārdu, kas signalizēs, lai bērns skaļi neturpina iesākto domu.
Sākumā daudzi pieaugušie smejas par bērna tiešumu, un bērnam liekas, ka tā var turpināt. Ja bērns neviļus kādu apvainojis, atvainojaties viņa vietā. Bērna klātbūtnē konkrēto gadījumu nevajadzētu paziņām pārstāstīt kā joku.
Uzvedībai mājās un ciemos nevajadzētu atšķirties, citādi bērns kafejnīcā prasīs: «Kāpēc šeit nedrīkst nolaizīt šķīvi? Vakar mājās tu to darīji.»
Sekojiet līdzi savai uzvedībai it visur, ar to jūs bērnam rādāt piemēru.
Iveta Odiņa