Bērns un viņa atbildība
Bērni ir tik dažādi – vieni ar lielu atbildību veic sev uzticētos pienākumus, citi gaida, kad kāds visu izdarīs viņu vietā. Vienmēr jau gribas, lai mūsu bērns nebūtu citiem uz kakla sēdētājs, bet spētu uzņemties atbildību un atbilstoši rīkoties.
- Foto: istockphoto.com
Žēl, ka nav vienotas receptes, kā to izdarīt. Tomēr nenoliedzami, ka visbūtiskākā loma ir ģimenei un audzināšanai tajā. Var teikt, ka arī atbildību bērns uzņem ar mātes pienu, jo viss, kas notiek ģimenē – veids, kā vecāki komunicē ar bērnu, ko sagaida no viņa, kā paļaujas un ļauj bērnam darboties, tas viss ietekmē to, kāds bērns izaug. Un vai viņš iemācās būt patstāvīgs, uzņemties atbildību par savu rīcību – gan mājās, gan skolā, gan attiecībās. Liela nozīme ir tam, kā paši vecāki rīkojas – vai viņi izpilda apsolīto, vai pasaka vienu, bet dara citu, kā izturas pret bērnu, kā viens pret otru, kā pret citiem. Lai arī atbildība nerodas pati no sevis, tomēr līdz ar ģimenes modeli bērns pārņem vecāku izturēšanās veidu – ja vecāki atbildīgi izturas par to, ko sacījuši, ko dara, tad bērns savā ziņā to pārņem. Un, ja vecāki skaidro, kāpēc tā notiek, bērnam arī rodas izpratne par lietu kārtību.
Nav tāda viena vecuma, kad bērnam var sākt mācīt būt atbildīgam. Tas notiek pakāpeniski. Atbildība veidojas jau sākot ar bērnu pašu – kad bērns mācās rūpēties par sevi – nomazgāties, saģērbties. Kad viņš izdara izvēli starp vienu un otru piedāvāto variantu – kad viņš izlemj, ka labāk paliks ar tēti mājās un cels klučus, nevis ar mammu ies pakaļ jaunākajai māsai uz dārziņu. Kad iemācās, ka veikalā nevar ņemt visu, kas iepatīkas, bet tikai to, kas ir norunāts, citādāk būs jāiet no veikala ārā un nebūs nekā.
Kad pieaugot viņš redz, ka mamma un tētis nebūs vienmēr blakus, un pašam ir jāatceras, kas jāņem līdzi uz skolu, cikos jāceļas, lai pagūtu saposties uz skolu. Kad saprot, kādas sekas ir tam, ja kaut ko aizmirst mājās, ja nav izpildīts mājas darbs un tamlīdzīgi.
- Foto: istockphoto.com
Ir ļoti svarīgi spēt sabalansēt vecāku mīlestību un rūpes par bērnu ar to, ka ne vienmēr tas vecāku drošais spilventiņš tiek palikts bērnam kritienā apakšā. Bērnam ir jāsaprot, ka par aizmirsto kladi būs neērti klasē, ka skolotāja aizrādīs, ka nevarēs izpildīt pienācīgi uzdoto. Vecākiem ļoti gribas savus bērnus pasargāt, tāpēc kopīgi tiek krāmēta skolas soma, kopīgi pildīti mājas darbi – bet tam visam ir robeža, tas nevar turpināties mūžīgi. Ir atšķirība, vai māte nerūpējas par bērnu un ir vienaldzīga, kas ar viņu notiek, vai arī mīl bērnu un ļauj kļūt patstāvīgam un uzņemties atbildību. Bērns šo atšķirību lieliski jūt. Vēl jo vairāk, ja tas tiek izskaidrots, situācijas izrunātas. Ja mamma ir palīdzējusi kārtot somu, tad viņai ir jāpaskaidro, kāpēc to vairāk nedarīs un ar ko bērnam jārēķinās. Jāuzklausa bērns, kā viņš to visu redz un saprot. Tāpat, ja bērns ir izvēlējies iet uz kādām papildus nodarbībām vai pulciņiem, tad tas ir jādara regulāri, nevis tikai kad gribas. Bērnam jāizskaidro, ka citādāk nav iespējams sasniegt rezultātu, un var salīdzināt ar savu dzīvi – ka vecāki uz darbu iet katru dienu, nevis tikai tad, kad uz to ir noskaņojums. Bērnam vieglāk ir uztvert un izprast, ja tas tiek salīdzināts ar viņam saprotamām lietām.
Tāpat atbildība veidojas no pienākumiem, kas katram ģimenē ir jāveic – mamma taisa ēst, bet bērni palīdz nomazgāt traukus. Vai arī sākotnēji bērns zina, ka pēc paēšanas sava bļodiņa ir jāaiznes uz izlietni. Nevajag bērna vietā visu darīt. Un vēl jo vairāk – ir jāiemācās bērnam ļaut darīt, ja viņš vēlas slaucīt, mazgāt, palīdzēt taisīt ēst. Jo tieši tā bērns iemācās uzņemties atbildību par to, ko dara. Ja viņa vietā tiek viss sakārtots un uztaisīts, viņš pierod, ka citi izdara viņa vietā. Savukārt, ja tiek slāpēta viņa interese piedalīties sakopšanas darbos, viņš saprot, ka labāk sēdēt maliņā nekā palīdzēt. Un kad nākamreiz viņam prasīs, vai gribi palīdzēt, viņš atbildēs, ka viņam ir kas cits, ko darīt vai vienkārši, ka negrib gan!
Arī atbildība par citiem jāmāca pakāpeniski. Nevar būt tā, ka pāris gadus vecākam bērnam uztic pieskatīt jaunāko bērnu – tā ir pārāk liela atbildība. Tomēr palīdzēt jaunākajam ģimenes loceklim nomainīt pamperu, padot dvieli pēc bērniņa mazgāšanas un citas tamlīdzīgas lietas gan bērnam var uzticēt. Tāpat bērnam var ļaut par kaut ko rūpēties, piemēram, iestādīt zālīti podiņā un izstāstīt bērnam, kā tā jālaista, lai izaugtu un noderētu. Ar laiku var uzdāvināt arī puķīti podiņā un redzēt, vai bērns spēj par to rūpēties tā, lai tā uzziedētu. Paralēli ar bērnu ir jārunā, kā viņam tas izdodas, kā tas ir, un kādas ir izjūtas par iegūto rezultātu. Bērns var palīdzēt vecmāmiņai, lai viņai vieglāk. Tāpat arī atbildība par draudzību – kā bērns iemācās ar draugu/draudzenīti dalīties – kad ir pie ciemos, tad spēlējas ar drauga mantām, bet kad draugs ir ciemos pie paša – tad dalās ar savām mantiņām. Un arī augot lielākam – izpildīt solīto, būt uzticamam.
- Foto: istockphoto.com
Tāpat bērnam ir jāsaprot, kā ģimenē rodas nauda, ka tā nekrīt no zila gaisa un ka to nav iespējams dabūt tāpat vien. Mazam bērnam var iedot naudiņu, lai viņš var pie kases to iedot kasierei un tādējādi ir iespējams nopirkt kāroto un nepieciešamo. Var skaidrot, cik naudiņas ir, kam sanāk, bet ko pirkt citu reizi. Tāpat bērnam var būt savi pienākumi/darbi, par kuriem viņš saņem naudu/atalgojumu – šie gan nedrīkstētu būt pienākumi, kurus bērnam pašsaprotami ir jādara – par savas istabas kārtošanu nevajadzētu maksāt naudu. Toties, ja mamma strādā mājās un bērns kādā veidā var mammai palīdzēt strādāt, tad viņš par to var saņemt naudiņu un iemācīties, ko par nopelnīto iespējams nopirkt un cik ilgā laikā iespējams nopelnīt tādu naudu, lai nopirktu lielāku iekāroto mantu.
Iveta Rozentāle