Bērni vecāku gultā. Ceļš uz savu gultu
Dip, dip, dip... noskan soļi un labākajā gadījumā tiek prasīts, vai drīkst, ielīst pie mammas un tēta, bet visbiežāk mazais, apķēris savu mīļmantu, rāpjas jau gultā iekšā.
Pazīstama situācija, vai ne? Jo ir ļoti daudz bērnu, kas daļu nakts vai pat visu pavada vecāku gultā. Daudziem vecākiem tas ir apgrūtinoši, jo traucē gan izgulēties gan vecāku savstarpējām attiecībām.
Vecāku gultā
Vai tas ir labi vai slikti, cik ilgi bērni drīkstētu nākt gulēt pie vecākiem – par to domas dalās. Dažās ģimenēs tas tiek akceptēts, īpaši periodā, kad mamma baro mazo, jo tā ir ērtāk. Tomēr jāatceras, ka ir jāievēro zināmi nosacījumi, lai tik mazam bērnam atrašanās vecāku gultā būtu droša. Gultai jābūt pietiekoši plašai. Pārāk mīksts matracis un spilveni ir risks – bērns var nosmakt. Tomēr visdrošāk ir, ja bērns atrodas savā gultiņā tieši blakus vecāku gultai. Var noņemt vienas puses redelītes, gultiņu piestiprināt, lai tā nepaslīdētu nost – tad mammai būs pavisam ērti mazo pabarot, neceļoties no savas gultas. Un arī mazulis ātrāk pieradīs gulēt tieši savā gultiņā.
Vai bērns drīkst atrasties vecāku gultā – tas jāizlemj abiem vecākiem kopā. Un jārēķinās, ka pozitīvas atbildes gadījumā intīmās attiecības būs jārisina savādāk, nekā ierasts.
Savā gultā
Tomēr agri vai vēlu bērnam būs jāguļ vienam pašam. Pārāk ieildzis periods vecāku gultā šo procesu tikai sarežģīs. Tomēr nevar pateikt konkrētu vecumu, kad bērnam jāguļ būtu vienam pašam, jo katram tas būs individuāli.
Palikšana vienam ir saistīta ar spēju tikt galā ar savām bailēm un iespēju atrast noteiktas darbības, rīcību, lai iegūtu emocionālu stabilitāti. Ne katram šīs lietas ir jau no dabas dotas. Vecāki bērnam var palīdzēt pārvarēt viņa nedrošību. Var veidot stratēģijas un rituālus, kā bērns var nomierināties pats un justies drošs. Tas var būt kāds mīļš dzīvnieciņš vai lelle. Tā var būt kāda nejauceņus atbaidoša lieta (piemēram, burvju puķīte, kas piesprausta pie aizkara). Varbūt bērnam nepieciešams neliels gaismas avots aizmigšanas laikā. Un izņēmuma gadījumos, ja nu tomēr nejauks sapnis traucējis gulēt, atļaut paciemoties vecāku gultā uz neilgu laiku.
Laiks, kad mazais pārceļo uz savu gultu, jāizvelas uzmanīgi. Noteikti nevajadzētu tam sakrist ar kādiem lieliem notikumiem viņa dzīvē, piemēram, ja ģimenē ierodas brālītis vai māsiņa. Bērnam jau tā ir stress, jo vairāk vecāku uzmanības tiek mazajam, ja vēl viņš jūtas „izmests” no vecāku guļamistabas, tad var rasties gan emocionālas, gan fizioloģiskas problēmas.
Palīdzēt pārcelties uz savu gultu var arī apziņa, ka nu bērns ir liels, viņam ir sava gulta, spilvens vai sega ar iemīļotiem pasaku varoņiem.
Padomi no pašu pieredzes
„Iepirkt jaunu gultasveļu, jaunu pidžammu, vai gultas draugu - rotaļlietu, ieviest vakara rituālu, un sarunāt, ka naktī katrs guļam savā gultā, bez tam ir jāievēro konsekvence - bērns atnāk naktī pie jums, pārvariet slinkumu, sasildiet, samīļojiet mazo un stiepiet atpakaļ uz bērna gultu, kaut 10-15 reizes ik nakti. Būtiska ir konsekvence.”
„Es pēc savas pieredzes ieteiktu sevišķi nestresot. Nu lai jau paguļ lielajā gultā. Kad būs tuvības "atēdies", pati sajūsmināts aizdosies uz savu gultiņu. Vismaz mana jaunkundze tā dara. Bija situācija: pēdējos grūtniecības mēnešos ar otro bērnu "lielā" meita uz lielo gultu pārvācās pilnībā. Tolaik bija 1,4 gadus veca. Šāda migrēšana pa šo laiku ir atkārtojusies vēl kādas reizes trīs. Pēc pāris nedēļām pati aiziet atpakaļ. Tagad jaunkundzei ir jau 2 gadi un 4 mēneši.”
„Mums sanāca kādu laiku gulēt četratā. Zīdainīts bija piedzimis un lielais bērns (2,5 gadi) nebija pierunājams nenākt pie mums. Iekārtojām jaunu istabu, jaunu smuku gultu jau pirms otrs mazais bija klāt... Naktī tāpat cēlās un nāca. Pārsvarā to, ka atnācis sapratām tikai no rīta, jo viss notikās nemāni...
Tagad viņam jau četri gadi. Pirms kāda laika sanāca izcīnīt gulēšanu savā istabā. Sarunājām, ka kalendārā līmēsim uzlīmītes - par to nakti, kad neatnāks. Ja sakrās 3 pēc kārtas, tad nopirksim kārumu, ja 5 - tad lielāku kārumu. Un kopš pirmās nakts vairs nenāca. Kādu pusmēnesi krājām uzlīmes, pēc tam piemirsās un vairs nelīmējām. Vairs pie mums nenāk. Reizēm pasauc pie sevis vai parunājās caur sienu. Žēl, ka šo metodi neiedomājos ātrāk, bet nezinu vai būtu darbojusies.”
„Mūsu mēģinājumi pārlikt mīļo divgadnieku ir neveiksmīgi. Maziņš gulēja bez problēmām. Tad daudz slimoja, mainījām dzīvesvietu, kopumā bija daudz apstākļu, kāpēc mazais gulēja ar mums. Un tagad pilnīgā bezcerība. Puika ar raksturu (vecāki dubultā). Un ja neņemam lielajā gultā, sākas nenovēršama histērija. Esam mēģinājuši to nedzirdēt, skaidrot, aizņemt domas ar visu ko citu, bet bezcerīgi.”
„Man meitiņām vecuma starpība ir 1,10 mēneši. Šobrīd lielajai ir gandrīz 3 gadi, mazajai ir 1 gadiņš un guļam mēs visi četri vienā istabā. Abu meitiņu gultas ir pieliktas mūsu laulības gultai galvgalī tā, ka guļot varu paglaudīt un iedot rociņas abām. Tas nekas, ka nekam citam vietas istabā nav, lai gan istabu mums ir daudz un varētu gulēt katrs savā.”
„Man liekas, ka 2,5 gadi ir vēl ļoti mazs bērns. Viņš visu dienu neredz vecākus un naktī vienkārši kompensē kopābūšanu. Turklāt mazais noteikti jūt, ka tiek izstellēts ārā uz citu istabu, lai viņa vietu varētu ieņemt otrs mazulis.
Es personīgi necīnos. Ja atnāk pa nakti, tad atnāk - lai guļ. Mani gan netraucē - gulta mums plata (1,6m), vietas pietiek. Ja nu akurāt gribas tā izgulēties, ietu gulēt kauč uz dīvāna. Ja miegs ir akūti svarīgāks par visu.”
„Es pati ceru, ka pēc kāda pusgada nopirkšu mazajai meitai lielo gultu, tad smuki ar mēbelēm iekārtošu meitām istabu (lai gan tagad jau tā stāv tukša ar smuku paklāju un smukiem lācīšiem uz tapetēm, un lampas), un tad mēģināšu meitiņām iestāstīt - re cik forši, ka pašām sava istaba tāpat kā mammai ar tēti, tāpat kā māsīcai un brālēnam, teikšu, ka nu abas ir nedaudz lielas utt.. Galvenais teikt, cik forši, cik super, ka mammai baigi patīk un, ka mamma arī grib viņu gultiņas un istabas utt.. (Vismaz šitā foršošanās uz manu meitu darbojas, pat ķiploks un dzērvenes ir garšīgi)”
„Faktiski bērna drošības sajūtu var iespaidot arī tas, ka ja viņš aizmieg vecāku gultā, bet naktī pamostas savā. Viņam ir tāds kā šoks - kur es esmu!!! kur mamma utt. Ja varētu pieradināt jau iemigt savā gultā no vakarā un apzinati, tas varētu līdzēt.
Man puikam ir 2,8 gadi un gaidu vēl vienu. Savā istabā un savā gultā noguļ labi ja 2h, tad nāk pie mums. Citreiz to piefiksēju, citreiz tik no rīta konstatēju. Ja pa nakti stiepšu atpakaļ, tad vai nu būs histērija, vai nu man jāguļ bērnam blakus. Mums šis periods sakrīt ar atvadīšanos no knupja (pašlaik ir sēru periods, jo knupim ir "caumuliņš" un veikalā tos pārdod tikai bēbjiem). Manuprāt, to mierīgo nakts miegu knupis traucēja - kad izkrīt, tad nevar sačamdīt un tad vajag mammu utt. Redzēs kā mums ies pēc "sēru perioda". Ļoti uz to ceru. Bet zinu to, ka esmu par slinku lai n-tās reizes naktī stieptu sīci atpakaļ. Tā kā pieļauju, ka dabūsim izbaudīt gulēšanu 4atā. Labi, ka gulta 2m plata.”
„Mazajai gauži patīk gulēt pie manis, man atkal tas galīgi nepatīk, jo tad es vienkārši nevaru gulēt, nevaru aizmigt, tā arī visu nakti varu palikt nomodā, jo viņa visu laiku tad cenšas gulēt man uz galvas un tamlīdzīgi.
Kopš kāda laika es vienkārši sāku stāstīt, ka mammai neērti, ja mēs visi 3 esam vienā gultā, ka es nevaru izgulēties, ka man grūti, un ka man ļoti patīk, ja mazā guļ savā gultā. Viņa tā kā diezgan labi saprot, ka mammai arī vajag savas ērtības, un nu drusku labāk guļ savā gultā. Tā kā iesaku šo variantu - bērnam tomēr gribas, lai mātei ir labi.”
„Vislabāka metode personīgi man - kopīgais miegs. Nekur nav jāskrien, nekur nav jāceļas.. Visi lieliski izguļas, nekādu problēmu. Un es zinu, ka tā mums abam ir mierīgāk, jo es nejūtos kā māte-sadiste un bērns arī jūtas drošībā. Mani neuztrauc un nebaida stāsti, ka meita gulēs līdz skolai kopā, kā es viņu izlutinu utt. Es zinu, ka atnāks laiks un viņa mierīgi gulēs savā gultā, jo viņa jau no 4 mēnešu vecumā diendusu guļ viena pati, es tikai midzinu ar krūti un viss. Dotajā brīdī man ir svarīgi dot viņai to, kas viņai vajadzīgs, netraucējot arī savam miegam un labam garastāvoklim.”
Inga Riekstiņa